Iespēja ierosināt Saeimas atlaišanu kā bise teātra lugā ir visu laiku ir karājusies skatuves dekorācijās pie sienas. Tā nešāva, nešāva, bet nu beidzot ir izšāvusi. Valsts prezidents Valdis Zatlers sestdienas ārkārtas uzrunā tautai paziņoja, ka ierosinās 10. Saeimas atlaišanu.
Saskaņā ar Satversmi prezidents var nevis atlaist Saeimu, bet ierosināt tās atlaišanu, līdz ar to lemšana par to, kas tālāk notiks ar parlamentu un pašu prezidentu būs tautas rokās. Tas nozīmē diezgan dārgu un jezgpilnu referendumu, kura iznākumam ir divi varianti: vienā gadījumā tauta neatbalsta prezidenta ierosmi un Saeima paliek savā vietā, un tad amatu zaudē pats prezidents; otrā variantā tauta nobalso, ka Saeima ir atlaižama un tiek rīkotas ārkārtas parlamenta vēlēšanas.
Diezgan pamatīga juridiska putra būs ar pašu Zatleru un jautājumu, kas viņš tāds ir: konstitucionālo tiesību ekspertiem būs dikti jādiskutē, kurš par ko leģitīmāks – viņa pusatlaistā Saeima, vai viņš pats kā Saeimas nepārvēlēts prezidents. Bet nu tās tādas nianses.
Svarīgāks jautājums ir: kāda no pašreizējās varastrīces ir jēga un kam tā ir izdevīga?
Vienai partiju apvienībai un divām ietekmīgām amatpersonām šopavasar nebija īsti veiksmīgs laiks: Vienotības reitingi sāka iet lejup, KNAB darbiniecei Jutai Strīķei lāga nevedās ar sava priekšnieka Normunda Vilnīša noēšanu. Valsts prezidentam Valdim Zatleram sākotnēji it kā zvaigznes bija labvēlīgas un tā kā spīdēja pārvēlēšana, taču tad vienā jaukā dienā sāka nespīdēt, jo uzradās sāncensis – Andris Bērziņš.
Vienotība ir diezgan smagi izgāzusies, jo ir bijis acīmredzams ir tās liekulīgais raksturs un nekompetence: lielākā korupcijas pētniece Lolita Čigāne ir pieķerta kontrabandā, ekonomikas ministrs Artis Kampars ir groteski blēdījies ar savu amatpersonas deklarāciju, pat pats mierīgais premjers ir ieberzies tādā interešu konfliktā, kāds kādā citā Eiropas valstī nozīmētu mirklīgu amata zaudēšanu.
Vienotībai nekas neatliek, kā mēģināt novērst sabiedrības uzmanību uz kādiem citiem.
Tā kā nekādu citu nemaz tik daudz nav, tad atliek uzsildīt veco, primitīvo, bet diezgan efektīgo pasaku par trim oligarhiem, kuri treknajos gados izēduši visu tautas labumu.
Šajā grūtajā brīdī, lieliski izprotot politisko konjunktūru, Vienotībai talkā nāca KNAB darbiniece Juta Strīķe, kas pagājušajā nedēļā sarīkoja kārtējo politisko represiju šovu. KNAB kratītāju brutālais iebrukums laikrakstu redakcijās smako īpaši nelabi – vērsties pret preses izdevumiem, censties tos iebiedēt un pazemot – tā ir cūcība, par kuru sašutumu jau paudusi starptautiskā nevalstiskā organizācija "Reporters sans frontieres" (" Reportieri bez robežām", RSF).
Kratīšanu juridiskais pamats ir absolūti murgains, stāsts, kurā Ainārs Šlesers esot licis Bertoldam Flikam slēgt fiktīvus līgumus ar masu mediju īpašniekiem, Aivars Lembergs izspiedis no Šlesera kukuli, Viesturs Silenieks nobalsojis par Andra Amerika iecelšanu Rīgas brīvostas valdē un tādā garā. Sekojot KNAB loģikai, jebkuras pārrunas par politiskās ietekmes sfēru dalīšanu ir kriminālas; tāpat, ja kāds uzņēmums slēdz līgumus par reklāmas izvietošanu masu medijos, arī ir krimināls darījums.
Dabiski, ka Saeima nedeva piekrišanu KNAB veikt kratīšanu vēl arī Šlesera dzīvesvietā, jo nesaskatīja tam pietiekamu pamatu. Tas liecina, ka Saeimas vairākums pagaidām vēl draudzējas ar veselo saprātu.
Vai ar veselo saprātu draudzējas Valdis Zatlers, par to vēl zinātnieki strīdēsies, taču ar savu paziņojumu, ka ierosina Saeimas atlaišanu, viņš ir parādījis, ar kuru politisko spēku viņš draudzējas. Vienotības propaganda Zatleru smagi ķēzīja pirms un pēc viņa ievēlēšanas par prezidentu, taču tagad Zatlers Vienotības acīs ir „audzis”, jo ir kļuvis par paklausīgu, viegli manipulējamu un prognozējamu marioneti. Saprotot, ka līdz ar Andra Bērziņa parādīšanos uz skatuves, viņa izredzes pie šā Saeimas sastāva atkārtoti kļūt par prezidentu sarūk, Zatlers ir nolēmis visu banku likt uz Vienotības lauciņa un pēc būtības ir iestājies šajā partiju apvienībā. Skaidrs, ka Zatlera patiesās pretenzijas pret 10. Saeimu ir nevis tas, ka tā nenobalsoja par Šlesera kratīšanu, bet aizvainojums, ka tā vairs negrasās par viņu balsot kā par prezidentu.
Lielais tracis, kāds tagad ir izcēlies, referendums un iespējamā 10. Saeimas atlaišana ir liels ļaunums Latvijas tautsaimniecībai – tas nozīmē juku laikus, nestabilitāti, valsts tēla graušanu.
Patiesībā meko izcilu pašreizējā saspringtā situācija negarantē arī tās izraisītājiem – ja Saeima tiks atlaista, nav zvanīts, ka ārkārtas vēlēšanās Vienotība iegūs labākas pozīcijas, jo ļaudis gan jau tomēr būs pamanījuši, ka pie varas ilgu laiku ir bijusi šī partija, kas neko diženu nav paveikusi - Vienotības izdevīgums no Saeimas atlaišanas ir diezgan iluzors.
10. Saeimas sabrukums un līdz ar to arī Dombrovska valdības izjukšana diezin vai iepriecina Pabriku, Kristovski, Kamparu, kuriem bija tik ērti saņemt algu par nekā nedarīšanu, ierasties Latvijā īslaicīgās vizītēs un klusi perināt atkal kādus vēju parku kvotu dalīšanas pasākumus vai ko tamlīdzīgu.
Juta Strīķe ir pārkāpusi visas robežas, ir atklāti iesaistījusies politiskā cīņā, izmantojot savus represīvos instrumentus, un ir uzspļāvusi virsū elementāriem demokrātijas un preses brīvības principiem. Diezin vai tas tā paliks nepamanīts un piedots.
Bet Valdis Zatlers sevi ir izrakstījis no nopietni ņemamo kandidātu saraksta – saplūstot ar vienu no politiskajiem spēkiem un zaudējot savu balto neitralitātes un partiju kašķiem pāri stāvoša valstsvīra togu, tāpēc viņam nekad vairs nekļūt par prezidentu – nedz kā Saeimas, nedz arī kā tautas ievēlētam.