Latvijas valsts pašlaik ir lielās sprukās – vidēja termiņa fiskālās konsolidācijas pasākumi jau tagad ir nobadinājuši ļaužu masas, bet tas arī vēl nav viss – būs vēl jāsakonsolidējas par kādiem 150 vai 180 miljoniem, būs jāsāk atdot notērēto starptautisko aizdevēju kredītu.
Latvijai ir bufernafta, kas atrodas pašlaik jau slēgtajā Polockas–Ventspils cauruļvadā. Ventspils mērs Aivars Lembergs lēš, ka šī bufernafta ir vismaz 70 miljonus latu vērta, un Latvijas valstij tā jāpārdod izsolē, lai naudu varētu lietot Eiropas Savienības līdzfinansēto projektu realizācijā līdzfinansējuma nodrošināšanai izglītībā, kultūrā un citās jomās. Naftu pārdot būtu izdevīgi tāpēc, ka tai pašlaik ir laba cena.
Pēc Lemberga domām,
nav nekādu šaubu, ka šī nafta ir valsts īpašums, jo cauruļvada īpašnieks, uzņēmums LatRosTrans, ir gan privatizējis daudz ko citu, bet ne cauruļvadā esošo naftu.
LatRosTrans, protams, domā citādi, jo uzskata, ka cauruļvads tam pienākas kopā ar visu naftu, un jau ir pat mēģinājis pārsūknēt naftu uz rezervuāru. Tas savukārt ir raisījis diskusijas par mantas īpašumtiesībām, un Daugavpils tiesa pārsūknēšanu ir aizliegusi. Bet nevis tāpēc, ka Latvijas valsts būtu protestējusi, bet tāpēc, ka uz naftu pretendē arī Baltkrievijas uzņēmums Družba. Pašlaik tiesu darbos klinčā ir saķērusies LatRosTrans pret Družbu – tātad par mantu plēšas citi, kamēr tās īstenā īpašniece saldi guļ.
Par Latvijas interesēm šajā gadījumā būtu jārūpējas Tieslietu ministrijai, Privatizācijas aģentūrai, Valsts kancelejai. Šīs institūcijas ir partiju apvienības Vienotība kontrolē.
Pašlaik izskatās, ka amatvīri un politiķi, neko nedarīdami, strādā kādās citās interesēs. Ventspils nafta un tās meitasuzņēmums, cauruļvada īpašnieks LatRosTrans, ir ārvalstu uzņēmuma Vitol kontrolē. Vitol seja Latvijā – tie ir angļu, britu, austrāliešu kungi, labi ģērbti, ar lieliskām manierēm. Šā paveida kungu priekšā Latvijas Vienotības paveida politiķi un amatpersonas nereti ieņem padevīga sulaiņa stāju jau tāpat bez kādas maksāšanas, bet, ja vēl no kungu galda atlec kāds kauls, tad ir gatavi mesties zemē un ārzemniekiem kurpes bučot.
Vienotība acīmredzot uzskata, ka 70 miljoni latu valstij nav tāda nauda, lai tās dēļ būtu vērts runāt pretī Vitol. Ja nu vēl sadusmojas. Ir taču vēl citas rezerves – naudu valsts aparāta uzturēšanai var pasmelties no sociālās jomas budžeta, nogriezt kaut ko pensionāriem.
Jaunais laiks, tagad Vienotība, jau no sākta gala ir vairākumā privatizējusi dažādus verbus un lozungus, piemēram, Gods kalpot Latvijai! un tamlīdzīgus. Taču, kad valsts interesēs būtu jāpacīnās par neprivatizēto bufernaftu, tad kaut kā aizmirstas, kam tad bija īsti jākalpo.