Pagājušajā nedēļā Latvijā ieradās starptautisko aizdevēju pārstāvji, kas tikās ne vien ar premjeru un finanšu ministru, bet arī ar otra valdošās koalīcijas politiskā spēka pārstāvjiem – ZZS līderiem un Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Šī būtībā bija pirmā reize, kad starptautiskā aizdevuma problēmas aizdevēji apsprieda ne tikai ar šauri elitāro Vienotības izredzēto klubiņu. Tāpēc elitārais klubiņš manāmi nervozēja, saprotot, ka kārtējo reizi šļūk ārā no rokām vienīgās pareizās patiesības monopols un turpmāk būs lielas problēmas ierastajā garā savu ideju trūkumu un rīcības vārgumu piesegt ar mistiskām "starptautisko aizdevēju prasībām". Tagad arī ZZS zina, kādas ir patiesās prasības un kuras izdomātas, lai, aizbildinoties ar SVF prasību nepārvaramo varu, ķertos klāt sociālās sfēras izdevumu samazinājumiem un tamlīdzīgām jostas savilkšanām. Izrādās, aizdevēji nemaz obligāti nepaģēr, piemēram, samazināt pensijas, un, visticamāk, metodes sava budžeta sabalansēšanai viņi ir uzticējuši izvēlēties Latvijai pašai. Sabijušies un saērcināti Vienotību atbalstošie sorosiskie propagandas orgāni intensīvi klaigāja un apsaukājās, Lembergu dēvējot par "ēnu sarunvedi".
Lai arī paviršam vērotājam var šķist, ka nekas jauns nav noticis, pagājušajā nedēļā divu dienu laikā finanšu ministrs Andris Vilks pilnībā mainīja kursu attiecībās ar starptautiskajiem aizdevējiem un savā retorikā ieviesa gluži jaunas, negaidītas frāzes, kādas no viņa mutes iepriekš dzirdēt šķita gluži neiespējami.
Tikšanās priekšvakarā Vilks, iespējams, vēl līdz galam neizprazdams savu vietu un lomu vēsturē, pat sāka piebalsot Lembergam, ka Latvija uzrunāšot Eiropas Komisiju par tās izsniegtā aizdevuma atdošanas pagarinājumu par 3–5 gadiem. Par šiem neuzmanīgajiem izteikumiem ministrs izpelnījās skarbu pērienu no savējiem – viens no ietekmīgākajiem ideologiem un ļaužu prātu manipulatoriem Pauls Raudseps žurnālā Ir Vilka izteikumos saskatīja milzu apdraudējumu starptautiskā aizdevuma programmas sekmīgai noslēgšanai. Tajās aprindās, kuras pārstāv Raudseps, pat tikai ministra iepīkstēšanās, ka vajadzētu kaut ko tādu, lai Latvijai viss ieberziens ar starptautiskā aizdevuma ņemšanu un atdošanu noritētu pēc iespējas nesāpīgāk, šķiet kaut kas briesmīgs un nepieļaujams. Jo raugi, ja Latvijai nebūs jāatdod gandrīz 4,5 miljardi straujā tempā, tās ekonomika vēl ņems un nesabruks. Šajās aprindās smagi noziedznieki ir visi tie, kuri mēģina šo sabrukšanu novērst.
Bet nu dažās dienās notikumi attīstījās tik strauji, ka Raudsepa uzrūciens žurnāla ceturtdienas numurā jau bija zaudējis aktualitāti. Pēc mulsuma brīžiem un pārpratumiem paša izredzēto kluba iekšienē ir izkristalizējies jaunais valdības kurss, un tam turpmāk tiks pielāgota arī jaunā amatpersonu un propagandistu leksika.
Trešdien (6. aprīlī) no rīta Vilks vēl dzīvoja ar domām par sekmīgu turpinājumu jaukajai sadarbībai ar SVF, bet vakarā televīzijā Jāņa Dombura šovā jau uzstājās teju gandrīz vai kā drosmīgākais latvju zemes interešu aizstāvis – pēkšņi viņš bija vienisprātis ar tiem, kas ir pret "fiskālo okupāciju", par pēc iespējas ātrāku atbrīvošanos no kalpošanas SVF. Par to viņu vairs neviens nav pēris. Varētu nodomāt, ka Vilks iestājies Par labu Latviju, jo runā gandrīz vai tāpat kā opozīcijas parlablatvieši.
Līdz šim taču visos līmeņos tika stāstīts, ka latvju zemei vienīgais ejamais ceļš ir bučot rokas SVF, un pat prezidents Valdis Zatlers vēl tad, kad Valdis Dombrovskis nebija otrreiz kļuvis par premjeru, draudēja, ka nominēs tikai to kandidātu, kurš roku bučošanu turpinās. Kā tad tā? Kā varēja gadīties, ka pēkšņi valdības galvgalis ir sācis teju vai pilnīgi jaunu kursu, diametrāli pretēju līdzšinējam?
Tas jaunais stāsts, ko turpmāk uzdos kā jau iepriekš sen plānotu un pašsaprotamu, būs centieni pašreizējo starptautisko aizdevumu pārkreditēt brīvajos finanšu tirgos. Prieks, kur tu rodies! Latvija būs brīva, brīvos finanšu tirgos!
Tādā veidā tik tiešām tiks "sekmīgi noslēgta" starptautiskā aizdevuma programma un Latvija vairs nebūs parādu verdzībā šai institūcijai, bet kļūs par verdzeni kādiem citiem, pagaidām nezināmiem aizdevējiem, kuri varbūt pirks Latvijas izdotās obligācijas. Pagaidām gan nav zināms, vai kāds gribēs pirkt parādu, tāpat nav zināms, par kādiem procentiem. Taču diezin vai parāda pārņēmējs gribēs būt labdarīgāks par SVF un dos Latvijai naudu ar maigākiem nosacījumiem. Parāda pārdošanas procesā ir un kādu laiku vēl būs daudz nezināmo, par kuriem zināšanas būs atkal tikai elitārā finansistu klubiņa, Vilka, Dombrovska, Vienotības rīcībā. ZZS, citas partijas un sabiedrība par visiem notikumiem ēnpilnajos amatpersonu kabinetos varēs uzzināt tikai post factum. Lūk, cik labi Vienotībai – nupat tika zaudēta kontrole pār augstāko patiesību, bet tagad tā atkal pati iekrīt atpakaļ rokās. Arī turpmāk, tāpat kā līdz šim, premjers un Finanšu ministrija varēs nepārpūlēties, meklējot kādus alternatīvus izdevumu samazinājuma veidus, bet varēs paziņot – lai Latvija varētu aizņemties tirgos naudu uz zemākiem procentiem, jāsamazina, piemēram, pensijas.
Interesanti arī, kāpēc starptautiskie aizdevēji vēlas savas programmas pēc iespējas drīzāku "sekmīgu noslēgumu" un nemaz neapvainojas par latvju politiķu sprēgāšanu pret sevi? Uz to visticamāko atbildi ir devis Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (TB/LNNK). Zīle domā, ka Latvijai aizdoto naudu aizdevēji grib atpakaļ, jo ir radusies vajadzība to lietot kādiem citiem mērķiem. Tātad – aizdevēju vēlmes sakrīt ar Latvijas virsaišu vajadzībām.
No tā tad var secināt, ka viss pēkšņais kvēlais Vilka un viņa līdzgaitnieku patriotisms ir uzspēlēts, publikai domāts. Nevar apgalvot, ka viņiem Latvijas intereses nerūpētu nemaz, taču tām nav prioritāra loma – pirmām kārtām valdības vadītājs un finanšu ministrs apmierinās starptautiskās finanšu oligarhijas intereses un allaž rīkosies tikai tā, kā šī oligarhija iesaka un atļauj. Bet Latvija? Latvija – pēc tam.