Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) pagājušajā ceturtdienā Saeimas plenārsēdē sniedza 47 minūtes ilgu ikgadējo ziņojumu par valdības paveikto un turpmākajiem plāniem.
Gan ziņojums, gan debates radīja iespaidu, ka premjeru un viņa tuvākos līdzgaitniekus vada viena vienīga doma – pašslavināties un rādīt pārmēru optimistisku ainu par pašreizējo tautsaimniecības stāvokli valstī. Savukārt opozīcija to vien meklē, kur premjeram piesieties.
Valda Dombrovska runu stils jau labu laiku ir nemainīgs – parastam mirstīgajam nesaprotamajā ierēdņu žargonā tiek veidoti gari, iemidzinoši teikumi, kas mudž no "ilgtspējas", "optimizācijas", "pēctecības" un tādiem teikumiem kā, piemēram, "strukturālās reformas ir īstenojamas, ievērojot vairākus principus – vispārīguma, mērķtiecīguma, prioritāšu, neatgriezeniskuma, ekonomijas, koordinācijas un izvērtēšanas principus". Tas nav tāpēc, ka Dombrovskis neprastu cilvēku valodu, bet mērķtiecīga taktika – publikai jāredz, ka valdības darbs noris augstas kompetences līmenī un tātad valsts vadīšana atrodas drošās rokās. Tāpēc budžeta izdevumu cirpšana un nodokļu celšana tiek saukta par "Finanšu ministrijas izstrādātajiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem vidējā termiņā" utt.
Diezgan skaidrs ir, ka izglītības sistēma turpmāk diezin vai paliks tāda kā pašlaik un draud augstskolu slēgšanas un tamlīdzīgas nelāgas lietas, taču ziņojumā tas skan kā "izveidot uz rezultatīvajiem rādītājiem orientētu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli, veicinot pieejamo resursu efektīvu izmantošanu un optimizējot nozares pārvaldības procesus".
Sabiedrību satrauc, vai tiks vēl vairāk samazināti pabalsti un pensijas un par cik tiks paaugstināts pensionēšanās vecums, bet premjers runā par reformām, par ilgtspējīgajām darba grupām, kuras tiks veidotas, un tādā garā.
Līdzīgi kā jau deviņdesmitajos gados, kad valdību vadītāji spoži prata manipulēt ar makroekonomikas skaitļiem, lai radītu iespaidu par nemitīgu augšupeju, arī Dombrovskis lieliski žonglē ar IKP pieauguma rādītājiem, tāpat kā ļoti diženu un pozitīvu lietu pasniedz eksporta pieaugumu. Ar eksportu gan ir tā, ka tas, visticamāk, ir gājis augšup tāpēc, ka ir sašaurinājies iekšējais patēriņš un uzņēmēji ir spiesti meklēt savām desām, kokmateriāliem un citām precēm kādus ārējus tirgus. Ir bijuši spiesti meklēt un atraduši, taču valdība diezin vai viņiem kaut ko ir palīdzējusi.
Iespējams, premjers mazliet kļūdījās, jau pašā ziņojuma sākumā atgādinot, ka bija tādi "treknie gadi". Opozīcija šo mājienu saprata, ka ir jāknābj pretī. LPP/TP politiķis Andris Šķēle pat divreiz kāpa tribīnē, lai stāstītu, cik drūms kritiens Latvijai sanācis globālās konkurētspējas indeksa ziņā, kur noslīdēts no 45. līdz 70. vietai zem Šrilankas, Bolīvijas un Vjetnamas.
Tālākās debates izvērtās kā verbāls karš, kurā Vienotība un opozīcija atstrādāja katra savus jau ilggadējos propagandiskos mītus un klišejas. Vienotības stāsts tad te ir: agrākajos laikos ir valdījuši nekrietneļi, kas treknajos gados spieda gāzi grīdā un noveda valsti krīzē. Tad atnāca jaukais premjers Dombrovskis, kurš grūtā brīdī uzņēmās atbildību un tagad ved latvju zemi uz gaišo, ilgtspējīgo uzplaukumu.
Vienotība negrib vairs atcerēties, ka tad, kad pati bija opozīcijā, tādi politiķi kā Krišjānis Kariņš, Aigars Štokenbergs brēktin brēca pēc pensiju paaugstināšanas, paģērēja bezjēdzīgu naudas tērēšanu, rīkojot referendumu.
Atkal un atkal politiķi iekrīt atpakaļ pagātnē un kārto tur savas attiecības, lai gan vajadzētu skatīties, ko darīt turpmāk. Diemžēl, kā 6. Saeimas laikā sākusies, tā arī uz 10. Saeimu ir pārcēlusies tradīcija, ka pozīcija nekādā ziņā nedrīkst pat klausīties opozīcijas ieteikumos, kur nu vēl ņemt tos vērā. Opozīcija savukārt, zinādama, ka netiks uzklausīta, kļūst kašķīga un destruktīva. Ja vēl tie ir kādi mierīgi laiki, tad jau nekas. Taču pašreizējā situācija ne Latvijā, ne pasaulē nav tā tīkamākā – arābu revolūcijas, Japānas zemestrīce nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz globālo ekonomiku un līdz ar to arī uz Latviju. Turklāt nākamgad jāsāk atdot starptautisko aizdevumu, kuru pašlaik valdība vēl lieto uz nebēdu. Dažos mēnešos iztērēti 90 miljoni latu. Jau tagad – naudas tērēšanas režīmā – ļaužu masām dzīve nav medusmaize un tās bēg uz ārzemēm vai strādā pie latvāņu pļaušanas 30 grādu karstumā par 100 atiem mēnesī. Diezin vai tad, kad iestāsies naudas atdošanas režīms, Saeima vairs varēs iztikt ar savstarpēju apsaukāšanos un nerunāt par lietu, par tēmu un nopietnā formā. Bet tērēšanas režīmam arī valdībā ir sekas – Vienotības ministru un Dombrovska uzticības kredīta strauja nodilšana.