Komfortablais koronavīruss
Tūkstošiem cilvēku pašlaik ir palikuši bez darba un ienākumiem pandēmijas ierobežojumu un ekonomiskās krīzes dēļ. Cilvēkiem nav uzkrājumu, kas rada neizturamu stresu. Taču valsts varas attieksme šo izmisumu vēl tikai vairo – dažs dīkstāves pabalsta lūdzējs ir saņēmis 4,60 eiro vai 20 eiro. Labi vismaz, ka šī ņirgāšanās ir beigta un noteikta pabalstu «grīda» 180 eiro apmērā. Tas nav daudz, bet vismaz kaut kas.
Tikmēr televizora ekrānā cilvēki redz možus vēstījumus, ka valdība krīzes pārvarēšanai mobilizējusi četrus vai pat vairāk miljardus eiro biznesa infrastruktūras glābšanai. «Bet es? Kas glābs mani?» domā cilvēks parastais. «Esi maksājis mazus nodokļus un par to tagad saņem sodu!» vēsta varas viedokļu līderi. Iznāk, ka mazajam reņģu cilvēkam tagad jākož pirkstos, ka viņš nav veicis detektīvdarbību, smalki izpētot sava darba devēja apgrozījumu, saistības, darījumus un nodokļu nomaksu. Ir normāli, ja valsts neatbalsta blēdīgus uzņēmējus, bet darbiniekus nedrīkst atstāt bez iztikas.
Cietsirdība ir melnā tērptu inspektoru pārbaudes uzņēmumos, lai tvarstītu kādus cilvēkus, kas saņēmuši dīkstāves pabalstus, bet atnākuši uz darbu. Vai tad mērķis ir, lai cilvēki atstāj darbavietu tukšu, lai tā aizaug ar zirnekļa tīkliem? Iznāk, ka tas, kurš saņēmis pabalsta sīknaudu, par ko pat pārtika nesanāk, un mēģina nopelnīt kādu grasi papildus, lai izdzīvotu, ir visbaisākais krāpnieks un noziedznieks.
Turklāt valsts sektors attieksmē pret privāto sektoru neizrāda ne mazāko solidaritāti - nemaz nesaraujas, nesavelk sev jostu. Saeima negrasās samazināt sev algas, pat reprezentācijai paredzēto naudu nesamazina. Kāda pašlaik reprezentācija, ja lidmašīnas nelido? Nav arī partiju plānos pārtraukt vai vismaz samazināt pašfinansēšanos no budžeta.
Jau notiek aizlienētās naudas dalīšana esošajiem un nākamajiem sponsoriem ar nosacījumu, ka viņi «pratīsies». Tā tas ir gan iepirkumos, gan pasākumos biznesa atbalstam un investīciju solījumos pašvaldībām.
Jo ir katrai no piecām partijām sava sēņotne, no kuras tās barojas, un pat ne kriksīti tā nedomā atvēlēt kādam, kas nav savējais. Vai tad būtu kas slikts, ja pēc Valsts prezidenta Egila Levita aicinājuma būtu ļauts pašvaldību vēlēšanās piedalīties arī vēlētāju apvienībām? Bet partijas nevēlas konkurentus un prezidenta ierosmi atstāj bez ievērības.
Daugavpils lielākajai viesnīcai Latgola, lai neiedotu dīkstāves pabalstu, Valsts ieņēmumu dienests izvilcis no savas atvilktnes trīs gadus vecu uzrēķinu. Pabalsts ir atteikts, un viesnīca var iet bojā kopā ar visiem darbiniekiem. Rīgā par to maza bēda, jo Daugavpilī valdības koalīcijai nav varas. Nav starp piecām koalīcijas partijām nevienas, kas aizstāvētu Daugavpili.
Pieczvaigžņu partiju karteļa dalībnieki, protams, ir gatavi cits citu nožņaugt un to darīs pie pirmās izdevības, taču pašlaik situācija vēl nav nobriedusi. Notiek stumdīšanās, spērieni pa potītēm, bet tāda īsti dziļa naida vēl nav. Jo ir miljardi, ko dalīt, un visiem ir cerības nokost no klaipa savu gabalu.
Jaunā Vienotība ar premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā ir nepārprotami demonstrējusi, ka OIK ir neaizskarams un nebūs nevienam ekonomikas ministram tur bāzties iekšā. Visas šķirbas savā tēlā partija aizbalsina ar to, ka Latvija laimīgā kārtā ir relatīvi maz pandēmijas skarta. Bet no ekonomiskās krīzes glābiņa nebūs pat ar maskām un mazgātām rokām.
Tiesu privatizācija ir atvēlēta tieslietu ministram Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija (JKP)). Viņa sapnis par speciālas ekonomisko lietu tiesas izveidošanu gan ir ietorpedēts, jo Saeimas Juridiskā komisija nenobalsoja par likumprojekta virzību trešajam lasījumam. Tomēr cerības Bordānam nav zudušas. Tā būs JKP kabatas tiesa, kur partija varēs regulēt spriedumus - tie, kas pratīsies, tiks žēloti, tie, kas pretosies, tiks mesti pagrabā.
KPV LV pēc tam, kad JKP ar kriminālprocesa draudu spīlēm saspieda politiskos sēkliniekus partijas bijušajam līderim Artusam Kaimiņam, izskatījās kā sērdiene. Taču pašlaik jau ir pielāgojusies un nemaz slikti vairs nejūtas - Ralfa Nemiro vietā ekonomikas ministrs ir Jānis Vitenbergs, un, ja viņš neaiztiks svēto OIK, varēs ministrēt ilgi un laimīgi.
Attīstībai/Par! (AP) ir supervarena ar to, ka bez vēlēšanām ir ieguvusi varu Rīgā. Pagaidu administratori pašlaik vienā mierā iztīra vecās amatpersonas un nodrošina sili AP tuvajiem. Gadījumā, ja kas noies greizi, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce varēs teikt, ka nav pie vainas, jo tā nav viņa atbildība. Jebkuras nebūšanas galvaspilsētā vēl ilgi varēs novelt uz iepriekšējo domi - pat vēl tad, kad Rātsnams būs tā izdezinficēts, ka tur nevarēs atrast ne miligramu Nila Ušakova un Oļega Burova DNS.
Sociologu pētījumos par iedzīvotāju uzticību dažādām institūcijām partijas, Saeima un valdība hroniski ir ar ļoti zemu reitingu. Covid-19 krīzes nelaimes laikā varai ir iespēja salabt ar sabiedrību, panākt augstāku uzticības līmeni, taču izskatās, ka šī iespēja paliks neizmantota, jo vara jūtas komfortabli un neko nevēlas mainīt.