Elektorāta atmiņa esot īsa kā zelta zivtiņai, taču, iespējams, tuvākajos gados šī tēze nebūs īsti spēkā. Šis dramatiskais laiks liks cilvēkiem ilgi atcerēties, kā deputāti un amatpersonas izturējās – vai viņi rīkojās visu sabiedrības grupu interesēs vai kā egoistiski neģēļi un marodieri.
Pašlaik vēl nav pienākusi tā koronavīrusa krīzes fāze, kurā jau var domāt par uzņēmīgu rosību. Vēl nav apgūtas pietiekamas prasmes sadzīvošanai ar vīrusu. Pašlaik ir tikai sākumfāze, kurā pats svarīgākais ir ierobežot slimības izplatību, tāpēc būtu jāstimulē nevis rosība, bet pretējais - jāveicina cilvēku sēdēšana mājās. Ne jau visās profesijās iespējams strādāt attālināti, tāpēc cilvēki, kas jau ir palikuši bez naudas vai kuriem bankrots draud tuvākajos mēnešos, ir spiesti izkārtu mēli meklēt kādu darbiņu. Šī meklēšana nozīmē iešanu, skriešanu, braukšanu, tikšanos un vīrusa izplatīšanos. Lai cilvēki sēdētu mājās, viņiem būtu jāizsniedz kāda naudas summa, kas nodrošinātu vismaz minimālu iztikšanu. Doma par naudas došanu bez nosacījumiem šķiet traka, taču daudzās valstīs tieši tā tiek darīts. Lielā daļa naudas paliktu tepat Latvijas iekšējā patēriņā, jo robežas ir slēgtas.
Pašlaik nav tas brīdis, kad sodīt ļaudis par mazu nodokļu maksāšanu. 4,60 eiro vai summas līdz 20 eiro, kas izmaksātas cilvēkiem kā dīkstāves pabalsti, ir ņirgāšanās. Ne jau aiz ļauna viņi maksāja maz nodokļu, bet darba devēji viņus spieda strādāt par aplokšņu algām un reģistrēties par mikrouzņēmējiem.
Ir daudz uzņēmumu un pašnodarbināto, kas nodokļus gan ir maksājuši, taču pabalstus nesaņem. Tagad viņu emocijās šie nodokļi ir bijusi nasta bez sociālām garantijām grūtā brīdī.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP) pār visu vari dzen uz priekšu administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Sērga viņu nekavē. Jau iepriekš viņš slāpēja reformas procesa demokrātisko gaitu un imitēja sabiedrisko apspriešanu, bet tagad pilnvērtīga sabiedrības iesaiste nav iespējama pulcēšanās brīvību ierobežojuma dēļ. Ministrs varētu attapties un pārmaiņas pēc šoreiz ieklausīties opozicionāros Viktorā Valainī, (ZZS), Jānī Urbanovičā (S) un pašvaldībniekos, kuri ierosina reformu pašlaik atlikt. Šāda reforma nozīmē lielas pārmaiņas un papildu stresu jau tāpat gana stresainajā laikā. Diezin vai pašlaik pašvaldību kartes pārzīmēšana ir neatliekami aktuālais jautājums.
Jaunā konservatīvā partija (JKP) izmanto koronavīrusu kā palīgu, lai «uzvārītos». Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska izkārto 365 tūkstošu eiro projektu Tava klase savējiem un vēl zīmējas kā projekta idejas autore. Tieslietu ministra Jāņa Bordāna bijušais klients no tā laika, kad viņš strādāja par advokātu, Microsoft tagad par dārgu naudu nodrošina tiesās videokonferenču pakalpojumu.
Diskreditējot ostas un apturot dzelzceļa elektrifikāciju, JKP ir atbrīvojusi Latviju no nākotnes naudas, kas būtu noderējusi pēcvīrusa ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Bordāns pat neslēpj savas autoritatīva minihitlera, sīkputina ambīcijas un skubina pārējo koalīciju nosmacēt tos medijus, kuri neiztop valdošajām partijām.
Tautai jāsavelk jostas, jāturpina maksāt rēķinus un OIK, bet tautas priekšstāvji negrasās solidarizēties un samazināt sev algas, sev piešķirto partiju finansējumu no budžeta viņi nedomā nesaņemt, par valsts aparāta izdevumu pārskatīšanu pat dzirdēt negrib. Šāda arogance nevar palikt bez sekām, un sabiedrībā radīsies neskaidras dziņas pašreizējo eliti nomainīt pret kaut ko citu. Utopiski sapņainā scenārijā pār kalnu nāktu jauni kristālgodīgi un gudri politiķi, taču realitātē tik skaisti būt nemēdz.
Pašlaik ļaudis ir pacietīgi, taču priekšā vēl mokoši smags laiks, kurā pacietība ies mazumā. Kad zūd pacietība, galva vairs nedomā racionāli.
Ir diezgan mazsvarīgs atsevišķas partijas vai ministra nākamības liktenis, taču pastāv risks, ka gauži cietīs viss politikas process kopumā. Būs konflikti - starp veciem un jauniem, starp izslimojušiem un vēl nesaslimušiem, starp paēdušiem un badainiem. Arī etniskie «vatņiki» un «gansi» lūr aiz stūra. Radīsies labvēlīga augsne vēl durnākam populismam par pašreizējo. Brīžos, kad sabiedrībā kāpj dusmas un gāžas pāri aizsprostiem, virspusē mēdz uzpeldēt mēsli, kas uzņemas līderību. Valsts var iedzīvoties tādos politiskos hunveibinos un jakobīņos, ka maz neliksies.
Vēsturē bieži vērojams paradokss, ka politiskas krīzes izceļas nevis ekonomikas bedrē, bet tad, kad dzīve sāk sakārtoties. Tātad pašlaik vara vēl nav apdraudēta, bet ežādas boksa cimds var trāpīt pa žokli pēc kāda laika.
Vēl visu ko var darīt un labot, bet tad politiķiem vajadzētu padomāt par savu nākotnes reputāciju un sākt rūpēties arī par valsti un cilvēkiem, nevis tikai par sevi, savu partiju un savu sponsoru.
