Jaunā slimība Covid-19 ir izrādījusies daudz lipīgāka un nāvējošāka, nekā varēja šķist vēl pirms pāris mēnešiem. Izskatās, ka sērgas plosīšanās nebeigsies drīz un arī ekonomiskā krīze būs smaga. Cietusi ir aviācija, tūrisms, viesmīlība, sabiedriskā ēdināšana, bet nav jau tikpat kā nevienas nozares un dzīves jomas, uz kuru vīruss neatstātu negatīvu iespaidu. Reklāmu apjoms visu veidu medijos ir krasi samazinājies. Arī mediji cieš milzīgus zaudējumus un grūtības savā darbā.
Ministru kabinets pagājušajā otrdienā atbalstīja 2,04 miljonu eiro piešķiršanu Latvijas masu medijiem no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Šī nauda paredzēta, lai atbalstītu komerciālo mediju darbības nepārtrauktību un kapacitātes stiprināšanu. Tas savukārt nodrošinātu kvalitatīva vietējā nacionālās un reģionālās nozīmes satura radīšanu un stiprinātu valsts informatīvo telpu. Tas būtu jauki un pareizi, taču ir dažas nianses, kas neizskatās labi un vieš bažas.
2,04 miljoni eiro ir liela summa, taču tā ir niecīga visai plašsaziņas līdzekļu nozarei. Valdība ir stāstījusi, ka biznesa infrastruktūras un darba vietu saglābšanai mobilizējusi tagad jau pat četrus miljardus eiro, taču medijiem atrasti vien divi miljoni. Līdz ar to rodas aizdomas, ka virkne valdošo partiju politiķu vīrusa krīzes pārvarēšanai paredzēto naudu izmantos manipulācijām - vieniem dos, citiem nedos. Dos tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas cukursaldeni slavina pareizās partijas, bet nedos tiem, kas valdību kritizē. Ir starp koalīcijas partijām tāda Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura ir īpaši naidīga, kamieliski ļaunatminīga, un tās līderis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns neslēpti berzē priekā rokas, cerot, ka Covid-19 palīdzēs izrēķināties ar tiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri nav viņu glaudījuši pa spalvai. Ja Bordānam izdosies uzspiest savu gribu valdībai, valsts atbalsts virknei preses izdevumu un interneta portālu tiks liegts. Tas nebūs godīgi - no ikviena žurnālista valsts iekasē nodokļus, taču brīdī, kad viņiem nepieciešama palīdzība, viņus šķiros «labajos» un «sliktajos».
Par jauno koronavīrusu daudzi pasaules valstu līderi tēlaini runā kā par «karu», kā par «neredzamu ienaidnieku», pret kuru nepieciešama «cīņa». Kara apstākļos nepieciešams informēt sabiedrību par sērgas izplatības tendencēm, par pasākumiem, kas palīdz izsargāties no aplipšanas, par jaunākajiem varas iestāžu normatīvajiem aktiem. Neatkarīgā sniedz lasītājiem informāciju, atspoguļo ekspertu, politiķu, amatpersonu viedokļus. Uzskatām, ka, ja arī ir nianses, par kurām viedokļi atšķiras, viņi tomēr ir Latvijas tautas un cilvēces pusē, bet ļaunais ienaidnieks ir jaunais koronavīruss.
Gatavojot Neatkarīgās pielikumu Izglītība/Karjera, mūsu žurnāliste mēģināja uzdot ministrei Ilgai Šuplinskai jautājumus, kas svarīgi pedagogiem, skolēniem, skolēnu vecākiem - kā sekmējas attālinātā mācīšanās skolās, kāds būs risinājums centralizēto eksāmenu, kvalifikācijas eksāmenu, prakšu rīkošanā, kā notiks reflektantu uzņemšana augstskolās u.c. Taču atbilžu vietā saņēma vīzdegunīgu ministres atcirtienu, ka viņa interviju nesniegs. Jo Neatkarīgā neesot neatkarīgs medijs. Tāda apsaukāšanās skaidrojama ar dusmām par to, ka Neatkarīgā ministres darbības ir kritizējusi. Ministre, protams, var nesniegt intervijas, ja aizņemta ar ko citu, taču viņa savu atteikumu nemotivēja ar kādām svarīgām valstiskām darīšanām. Viņas motīvs ir personīgi aizspriedumi, kuru dēļ viņa neizmanto Neatkarīgās piedāvāto iespēju sasniegt plašāku auditoriju.
Trijās desmitgadēs plašsaziņas līdzekļi ir redzējuši visādus politiķus un amatpersonas - Andri Šķēli, Aināru Šleseru, Einaru Repši, Ivaru Godmani un citus, kurus prese burtiski plosīja, bet kuri nekad nenolaidās tik zemu kā dažs labs pašlaik. Bija, piemēram, Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis, kura lēmumi presē tika kritizēti vai katru dienu. Taču viņš atspēries skaidroja savus lēmumus, vienmēr saglabāja solīdu, cieņpilnu formu attiecībās ar medijiem. Viņam bija savs viedoklis. Taču Ilgai Šuplinskai nav ne viedokļa, ne informācijas, ko pastāstīt.
Pandēmijas laikā pat vislielākie ienaidnieki sadarbojas, lai iegrožotu vīrusa izplatību - Saūda Arābijas vadītā militārā koalīcija, kas Jemenā karo pret šiītu nemierniekiem hutiešiem, ir izsludinājusi divu nedēļu pamieru, Izraēlas un palestīniešu konflikts ir iesaldēts, jo abas puses saprot, ka Covid-19 problēma jārisina kopīgi. Tikmēr Latvijā ir politiskā partija, kas turpina dzīvot savā vecajā paranojas murgu pasaulē, biedējot publiku ar Lembergu, Šķēli, Šleseru, krieviem, ķīniešiem un citiem iedomātiem bubuļiem. Būtu labāk analizējuši ekonomikas stāvokli valstī, kā pēcāk tikt ārā no krīzes.
Covid-19 turpina izplatīties, tas nešķiro savus upurus pēc rases, tautības, partijas piederības. Tas ir neredzams.
Toties redzams ir atsevišķu politikāņu neadekvātums, aprobežotība un ļaunums.
