Uz vienu roku ar koronavīrusu
Pašlaik vēl ir tikai sākums, un visu veidu posts, ko nodara koronavīrusa sērga, vēl tikai pieņemsies spēkā. Tās nebūs dažas nedēļas, bet ilgi, mokoši mēneši.
Ir tā sagadījies, ka pašlaik galvaspilsētā vairs nav ievēlētās varas, bet pilsētas saimniecību vada trīs valdības ministriju iecelti pagaidu administratori. Taču labā roka nezina, ko dara kreisā. Tā vietā, lai palielinātu sabiedriskā transporta reisu skaitu, Rīgas satiksme pagājušajā nedēļā reisus samazināja, panākot, ka cilvēki, kas vēl nav zaudējuši darbu un ir spiesti pārvietoties pa pilsētu, bija saspiesti pārpildītos autobusos un trolejbusos. Tur, protams, nekāda sociālā divu metru distance nebija iespējama un cilvēki cits citam virsū elpoja visus vīrusus, kādi nu kuram ir. Ja tur pa vidu bija kāds Covid-19 pārnēsātājs, siļķu mucas šaurībā viņš aplipināja desmitiem citu pasažieru. Pēc tam, kad vairākas dienas šāda nejēdzība bija notikusi, amatpersonas pamodās un tagad ir solījušās norīkot papildu reisus, koriģēt satiksmi, lai neveidotos burzma. Skatīsimies, kā būs, taču šis gadījums ir spalgs signāls, ka valdība nevar nodarboties tikai ar tām funkcijām, kas valdībai piederīgas. Valdošā koalīcija ir gāzusi Rīgas varu un vairs nevar atbildību uzgāzt Nilam Ušakovam vai Oļegam Burovam. Tagad valdība ir atbildīga arī par Rīgu. Taču valdība vismaz līdz šim par Rīgu ir bijusi bezatbildīga un ir bijusi uz vienu roku ar koronavīrusu.
Ir mobilizēti divi miljardi eiro, lai saglābtu biznesa infrastruktūru, un ir pieņemts likums par vīrusa radītās ekonomiskās krīzes seku mazināšanu. Noteiktas arī visvairāk cietušās nozares. Tik tiešām viesmīlība, tūrisms, aviācija un citu veidu transports ir apstājies. Taču pašreizējos apstākļos gandrīz vairs nav nozares, kas neciestu zaudējumus. Pastāv bažas, ka valdības mobilizētie miljardi var tikt izvazāti un izzagti bez kādas lielas tautsaimnieciskas jēgas. Augsni korupcijai rada tas, ka finanšu palīdzība nenonāks pie visiem vienādi, bet vieniem to dos, citiem nedos. Slikts ir signāls, ka starp lielajām cietējām tika iekļautas azartspēles, kas norāda uz valdošās elites atkarību no spēļu eļļu sponsorējuma.
Varbūt no vīrusa nebūs glābiņa un to nāksies izslimot 70 procentiem populācijas vai ikvienam, taču pašlaik vēl nav zaudētas cerības un pats galvenais ir aizkavēt sērgas izplatīšanos. Normālos apstākļos dambrete bija tāda, ka uzvar tas, kurš nokauj vairāk kauliņu, taču tagad vairs nav normāli apstākļi un ir jāspēlē padošanās spēle - nevis veicināt ļaužu ekonomisko rosību, bet tieši otrādi - nodrošināt, lai cilvēki kādu laiku varētu mierīgi sēdēt mājās pašizolācijā un neklimstu apkārt, darbu un maizi meklējot. Biznesa infrastruktūras glābšana ir neapšaubāmi pareizs pasākums, taču tas ir nākotnei, nevis šodienai. Šodien svarīgāks uzdevums ir glābt cilvēkus - nodrošināt, lai katram mājās sēdētājam un nestrādātājam būtu tik daudz naudiņas, lai pietiek siltumam, pārtikai un medikamentiem. Valdība grib kaut kā parādīt, ka nodokļi jāmaksā, un sodīt tos, kas nav maksājuši - lai viņi tagad kostu pirkstos, ka slikti darījuši. Taču šis nav tas brīdis, kad nodarboties ar audzināšanu un atriebību. Šādu pieeju vēl var saprast attiecībā pret uzņēmumiem un to īpašniekiem, taču ne pret vienkāršiem darba ņēmējiem. Sevišķi nelāgi būtu apskādēt mikrouzņēmumus, kas patiesībā nav nekādi uzņēmumi, bet nelaimīgi iepriekšējās 2008. gada krīzes upuri, kuriem nebija izvēles - vai nu iet projām no darba, vai arī reģistrēt sevi kā mikrouzņēmumu vai pašnodarbināto, lai darba devējs var noņemt no sevis sociālo atbildību. Pārmest viņiem kādus iepriekšējus nodokļu parādus tagad būtu kā spert ar kāju slīcējam pa galvu, kad viņš jau tāpat knapi turas uz ūdens.
Pretrunīgus, muļķīgus, sasteigtus vai novēlotus lēmumus pašlaik pieņem politiķi visā pasaulē. Nav izņēmums arī mūsu politiskā elite, kas, lai ko lemtu, beigās iznāk ķēmīgs brāķis. Pat tik daudz, kā beidzot parūpēties par cienīgu atalgojumu mediķiem, Saeima nespēja un vēlreiz viņiem «iespļāva sejā», nenobalsojot par 20% pielikumu pie algām. Tikmēr valdošā elite neskopojas piešķirt prāvu finansējumu sev pietuvinātām nevalstiskajām organizācijām caur Sabiedrības integrācijas fondu, pasūtīt krēslus prezidenta pilij par 4000 eiro gabalā. Varbūt nauda bija vairāk vajadzīga maskām, dezinfekcijas līdzekļiem, plaušu ventilācijas aparātiem? Valsts prezidents Egils Levits pašieaijājās ar vēstījumu, ka nupat latvju tauta ir vienota kā barikāžu laikā, taču diezin vai tā būs tikpat mīlīga, kad atklāsies, ka cilvēki sāk masveidā mirt tāpēc, ka trūkst plaušu ventilējamo aparātu. Pašlaik nevis krēsli būtu jāpērk un nevis jābalsta geju, transpersonu un lesbiešu organizācijas, bet jānodrošina ātra Covid-19 diagnostika. Tieši ātra diagnostika ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc Japāna un Dienvidkoreja diezgan pat sekmīgi cīnās ar sērgu un Ķīnai ir izdevies to piebremzēt. Taču, kas ir pie mums? Dažas teltis automobilistiem un iespēja par 80 eiro nodot analīzes privātā laboratorijā.
Valdošā piecpartiju koalīcija kaut kā tā ne visai reālistiski apzinās situāciju, kur ar katru dienu pieaug ļaužu panika, izmisums, īgnums un bailes. Pa plānu ledu staigā valdošā koalīcija, pa ļoti plānu ledu.