Pagājušajā ceturtdienā un piektdienā Saeima uzsāka un šodien turpina izskatīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu.
Visi opozīcijas priekšlikumi tiek noraidīti. Var redzēt, ka pozīcijai pat tas, ka jāklausās opozīcijas iebildes, sagādā ciešanas kā zobusāpes, tāpēc ir saīsināts debatēm atvēlētais laiks.
Šis ir ārkārtīgi nozīmīgs «likteņlikums», taču pats galvenais tā autors un stūmējs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par!), likumprojekta skatīšanas laikā Saeimā neparādījās un tvīteroja internetā, kā viņam iet ārzemēs, piedaloties Ziemeļvalstu un Baltijas valstu digitālās ministru padomes sēdē. Ministra vietā par reformas advokātu uzstājās Administratīvi teritoriālās reformas komisijas vadītājs, jaunais politiķis Artūrs Toms Plešs (AP!), kurš sludināja, ka administratīvi teritoriālā reforma tiek veikta nevis pašvaldību vadītāju, bet iedzīvotāju interesēs. Līdzīgā veidā mītu par ļaunajiem pašvaldību vadītājiem atražoja arī citi reformas aizstāvji, piemēram, Daniels Pavļuts (AP!), ar lozungu, ka «saskaldīto vietvalžu politikai jāpieliek punkts». Diemžēl diskusija par reformu tiek trivializēta un reducēta uz stāstu par bubulīgajiem pašvaldību mēriem, kas nedomājot par iedzīvotājiem un valsti kopumā. Taču tieši no izskatāmā likumprojekta kā āža kāja lien ārā AP! un pārējo četru valdošās koalīcijas partiju sīkās, viendienīgās, savtīgās partijiskās interesītes un absolūta nedomāšana par iedzīvotājiem. Administratīvi teritoriālās reformas aizsegā notiek centieni pārdalīt sev par labu politisko ietekmi. Saeima ceturtdien nobalsoja par republikas pilsētas statusa atņemšanu Ventspilij un Jelgavai, kam nav nekāda racionāla skaidrojuma. Vienīgais motīvs te ir tikai politisks - piecpartiju koalīcija redz, ka godīgās vēlēšanās un pie pašreizējiem spēles noteikumiem Ventspilī nav nekādu cerību dabūt nost no varas mēru Aivaru Lembergu un tur valdošo partiju Latvijai un Ventspilij. Tāpēc pilsētai tiks pielipināti klāt apkārtējie lauki ar domu, ka tie varbūt par Lembergu nebalsos.
Tāpat arī Jelgavas mērs Andris Rāviņš ir no koalīcijai netīkamās partijas ZZS. Un arī Jelgavai tiek pielipināti Jelgavas un Ozolnieku novadi. Tur gan jāteic, ka pat arī pēc šādiem pašvaldību teritorijas pāršvīkājumiem diezin vai varu Ventspilī un Jelgavā izdosies nomainīt, tomēr kaut kādu ieriebšanu tādā veidā var nodarīt. Kāda nebūt attīstības vektora, finanšu saprātīguma argumenta kartes pārzīmēšanai nav. Tieši otrādi - pastāv bažas, ka pilsētu iedzīvotājiem palielināsies pašvaldības pakalpojumu izmaksas, samazināsies starptautiskā atpazīstamība un Eiropas Savienības fondu pieejamība. Tāpat arī pilsētām «pielipināto» novadu iedzīvotāji bažījas, ka viņu novados samazināsies sociālā atbalsta apjoms, ka pašvaldība pilsētā būs tāla no viņu problēmām, ka notiks nevienmērīga teritoriju attīstība.
Iepriekšējo deviņu republikas nozīmes pilsētu vietā būs piecas pilsētas, kuras, pēc deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) ieteikuma, sauks par lielajām. Tas loģiski, jo vārds «republikas» ož pēc padomju laika terminoloģijas. Taču, kad par lielajām tiek sauktas tikai Rīga, Jūrmala, Liepāja, Daugavpils un Rēzekne, vēl skaudrāk top redzams pasākuma absurdums. Rēzeknē ir divreiz mazāk iedzīvotāju nekā Jelgavā un mazāk arī nekā Ventspilī. Kas tad ir liels un kas mazs? Redzams tīšs, lielmanīgs Rīgas dižpolitikāņu veikts pazemojums jelgavniekiem un ventspilniekiem. It kā nebūtu bijis slavenās Jelgavas vēstures kā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētai. Jelgava pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā, pirmā pils tur tika uzbūvēta jau 1265. gadā. Jelgavā attīstās jauni uzņēmumi, tajā ir Lauksaimniecības universitāte, tā ir dzīva un rosīga pilsēta. Taču kungiem VARAM un Saeimas kabinetos šķiet, ka tai pieklātos būt par Rīgas guļamrajonu un pilsētas statuss nepienākas.
Bet Varakļāni no Latgales tiek pārsviesti uz Vidzemi, Ikšķile negrib būt Ogrē, Limbaži raud par tiem atrautajiem gabaliem. Daži pašvaldību vadītāji, kas ir no «pareizajām» partijām, cer, ka mīļais kungs Dievs un pestītājs dos Pūcem tādu prātu, lai viņš piešķirtu tiem viņu pušelnieku dziļās lejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un bērzu ataudziņu.
Pūce solījās, ka uzklausīs un ņems vērā tautas viedokli, taču, ko redz tauta? Ministrs atbrauc uz kultūrmāju, nolasa monologu un laižas projām. Ļaudis nav ne ko paguvuši pajautāt, ne attapušies, kā nosmird pēc sēra, saceļas putekļi un ministrijas auto pazūd aiz pakalna. Tā skaitās apjomīgākā sabiedriskā apspriešana Latvijas vēsturē. Redzot, ka Rīgas kabinetos Latvijas karte tiek pārzīmēta, neinteresējoties, ko domā un kā jūtas iedzīvotāji, ceļas dabisks protests, kas izpaužas piketos un traktoru izbraukšanā uz šosejām.
AP! sludina, ka ir par eiropeiskām vērtībām, taču praksē neņem galvā Eiropas vietējo pašvaldību hartas principus, kas paredz vietējām kopienām lemt par savām robežām, un nedzird Eiropas Padomes pašvaldību kongresa ekspertu ieteikumu reformu atlikt un novērst tajā redzamās pretrunas un demokrātijas pārkāpumus. Nedemokrātiska reforma var nodarīt kaitējumu Latvijas starptautiskajam prestižam. Saeimas vairākums nedzird ne opozīciju, ne pašvaldības, ne Eiropu, ne iedzīvotājus, bet dzen likumprojektu tikai uz priekšu. Top atkal kārtējais likumdošanas brāķis.
