Merķeļa latvieši Misānes lietā

 
©F64 Photo Agency

«Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par paklanīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju,» 1796. gadā par latviešiem rakstīja vācbaltiešu publicists, apgaismotājs Garlībs Merķelis. Latviešus Merķelis mīl, taču ir objektīvs un arī visai skaudri ataino viņu sliktās īpašības. Satriecoša ir, piemēram, kāda epizode, kur latvietis absolūti vienaldzīgi saņem ziņu par sava radinieka nāvi, kas naktī nomiris viņam blakus tajā pašā istabā, un vienīgais, kas viņu interesē, ir, kā dabūt savā īpašumā aizgājēja kažoku.

Tagad ir 21. gadsimts, taču mūsos joprojām ir dzīvs 18. gadsimta latvietis, kas ar skubu bučo kungiem kājas.

Droši vien Kristīne Misāne jau šonedēļ būtu Dānijā izdota Dienvidāfrikai, kur viņai draud 15 gadu cietumsods par savu pašas bērnu nolaupīšanu, un ne gaiļi pakaļ nedziedātu, ja nebūtu sacelts troksnis. Tikai kad ļoti daudzu cilvēku sašutums par notiekošo netaisnību sāka kāpt pāri malām, kad iesaistījās plašsaziņas līdzekļi, sabiedriskās organizācijas un vēl arī sabiedrisko attiecību firma ar mērķtiecīgu atbalsta kampaņu Misānei, Latvijas politiskā elite pamodās, pakasījās un pacēla pakaļas no krēsliem, lai kaut ko sarosītos darīt. Tagad ir zināms, ka Misāne netiks atdota dienvidafrikāņiem, bet dāņi viņu atdos tiesāšanai Latvijā. Ir palīdzējusi Ģenerālprokuratūras mazā viltībiņa, ka lietā saņemti jauni pierādījumi un tāpēc Misāne jāizdod Latvijai. Šie jaunie pierādījumi ir kāds viltots iesniegums bankai, kas tagad paradoksālā kārtā kļuvis par glābšanas salmiņu un juridisku pamatu tam, lai Misāni dabūtu ārā no Dānijas uz Latviju.

Varbūt viss beigsies labi. Tikai jāpabrīnās par mūsu politiķu hiperliekulīgo ievingrošanu ar Misānes lietu un popularitātes kuponu plēšanu no tās. Tie paši amatvīri, kuriem viņas liktenis bija vienaldzīgs kā Merķeļa Latviešos nelaiķis blakusgultā, tagad ir saredzējuši iespēju tikt pie Misānes glābēju mēteļa. Par šo mēteli tagad ir pat diezgan sīva konkurence. Šajā tērpā taču būs tik jauki zīmēt savu partiju par labo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās.

Misāne nav ne pirmā, ne pēdējā Latvijas valstspiederīgā, kurai atgadās ķibele ārzemēs. Citas valstis, kurās savu pilsoņu aizstāvēšana ir pašsaprotama lieta, mēdz likt lietā visplašāko metožu arsenālu, kad jāizpestī savi pilsoņi. Nesen Izraēla dabūja ārā no Krievijas cietuma jaunieti, kurai būtu jāsēž ieslodzījumā septiņus gadus par marihuānas šķipsniņu, kas bija atrasta viņas somā. Pasākums izskatījās tā, ka Izraēla it kā ietirgoja savu tautieti pret zemes gabalu Jeruzalemē, ko atvēlēja krieviem. Bet izraēlieši neko daudz par to nesakautrējās, jo galvenais bija panākt meitenes atbrīvošanu. Izraēla mēdz savus pilsoņus aizstāvēt un glābt arī visskarbākajā veidā, pat lietojot ieročus.

Bet kā šādas lietas izskatās, kad ar tām nodarbojas Merķeļa latvieši? Imantas iedzīvotājs Deniss Čalovskis sēdēja savā dzīvoklī pie datora, kad no jumta ar striķiem nolaidās un caur logu pie viņa istabā ielauzās melni maskējušies kaujinieki, saslēdza viņu rokudzelžos un aizveda uz cietumu. Čalovskis bija kaut ko neatļautu darījis virtuālajā vidē - viņš nebija bijis ASV, taču ASV pieprasīja viņa izdošanu Latvijai, un Latvija bez ierunām paklausīja. Čalovskim paveicās, ka dabūja nosēdēt Amerikā relatīvi nelielu laiku, bet varēja būt arī tā, ka, notiesāts pēc ASV likumiem, viņš paliktu cietumā 30 vai vairāk gadu. Arī Latvijā ir paredzēta kriminālatbildība par datornoziegumiem, un būtu loģiski, ja lieta tiktu iztiesāta Latvijā. Taču, ja pie varas ir Merķeļa latvieši un par normu tiek uzskatīta roku un kāju bučošana ārzemju kungiem, tad viena cilvēka liktenis neko nenozīmē. Var uz to skatīties tā, ka «Imantas hakeris» jau nebija bez vainas un par to lai viņu per muižā, kas atrodas otrpus okeānam.

Merķeļa latvieši, kas izkalpojušies par sulaiņiem un vagariem, ne ar pušplēstu vārdu nav aizstāvējuši Latvijas pilsoni, Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurš bez kāda tiesiska pamata, tikai baumu un mītu dēļ iekļauts ASV Finanšu ministrijas sankciju sarakstā. Pat otrādi - nevis aizstāvēt, bet mesties uz Ameriku un stučīt turienes finanšu klerkiem, ka Lembergs sliktais, ir rāvušies mūslaiku Merķeļa bordāni. Tas nekas, ka no sankcijām diezgan briesmīgu zaudējumu robs rodas Latvijas tranzīta nozarei.

Kad kāds zviedrs ir sabraucis divas Latvijas policistes vai kāds anglis smagi piekāvis latviešu puisi, ir redzama pilnīga nevarība un nevēlēšanās saukt šos ārzemniekus pie tiesas un taisnības. Šādā veidā tiek nodarīts pāri Latvijas prestižam citu valstu acīs. Kāpēc lai Dānijas varas iestādes strīdētos ar Dienvidāfriku, ja Latvijas varai nav valstiskas pašcieņas?

Pagrimusi un verdziska politiskā elite, kāda pašlaik ir pie varas, nebūtu iespējama, ja mēs, latvieši, paši to neievēlētu - kāds pieprasījums, tāds arī piedāvājums. Nekur tālu neesam tikuši projām no dzimtbūšanas laiku zemnieka savās dvēselēs. Ja jau ar jūsmu aplaudējam tiem politiskajiem spēkiem, kas strādā par sulaiņiem un vagariem muižā, bet uzņēmīgus cilvēkus no sava vidus apskaužam, gremdējam, nosūdzam baronam. Un savas sievietes izdodam pēršanai dāņiem vai kuram katram afrikānim.