Virziens uz "KPV LV" izēšanu no valdības
Divas partijas – KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) – ir 13. Saeimā iebraukušas ar diezgan līdzīgiem ratiem – ar nikni naidīgu iepriekšējo valdību gānīšanu, ar brīnummannas solījumiem un agresīvu epatāžu. Elektorāts noticēja, un abas guva fantastiski labus panākumus – katra ieguva pa 16 mandātiem parlamentā. Tagad abas sēž pie varas galda un kontrolē vairākas ministrijas. Taču miera zem olīvkokiem nav, un aizvien vairāk pamanāma rīvēšanās šo partiju starpā, kas var beigties ar kataklizmisku varastrīci.
Jo KPV LV ir parādījusi vājumu, iekšēji šķeļoties - partijas agrākie līderi Artuss Kaimiņš un Aldis Gobzems vairs nav partijā. KPV LV frakcija ir sarukusi līdz 10 deputātiem. Bet tur, kur sajūtama vājuma smaka, uzreiz ir klāt marodieri un maitu lijas.
JKP jau ir sākusi raudzīties, vai nav kādas iespējas pievākt sev kādu daļu no KPV LV ietekmes areāla. JKP tieslietu ministrs Jānis Bordāns pagājušajā nedēļā bruka virsū KPV LV iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam, apgalvojot, ka Ģirģens cenšoties destabilizēt valdību. Bordāns norādīja uz kādiem Ģirģena «saimniekiem», kas esot ieinteresēti destabilizēt valdību. Atgriežoties Aināra Šlesera ietekme, un arī Ventspils mēru Aivaru Lembergu Bordāns neaizmirsa piesaukt, jo viņš arī esot ieinteresēts valdības destabilizācijā.
Patiesībā gan neviens no malas neko nevar destabilizēt, ja vien pati valdība tās iekšpusē nenodomās, ka tai jādestabilizējas. Tāpat arī Rīgā gadiem ilgi visi spēki visapkārt neko nevarēja nodarīt monolītajam Saskaņas un GKR tandēmam, bet paskat, kad politiķi ir sagājuši matos savā iekšpusē, viss brūk un jūk jo strauji.
Bordāna dusmu sarkankvēli ir izsaukuši Ģirģena izteikumi, ka Artuss Kaimiņš jau sen strādā JKP labā. «Faktiski nenāca uz frakcijas sēdēm, visu informāciju piegādāja Strīķes kundzei. Principā šis aktieris ir atgriezies tur, kur viņam ir jāstrādā - pie savas mammas -, un tā ir Strīķes kundze. Strīķes kundze, visticamāk, ir apsolījusi Kaimiņa kungam, ka viņam neiestāsies kriminālatbildība, un ir maigi viņu, kā saka, paņēmusi savos aptvērienos,» ir teicis Ģirģens. Salīdzinājumā ar to zākāšanos, ko politiķi mēdz cits citam veltīt vai ik dienu un kur JKP politiķi ir lielākie verbu meistari, Ģirģens neko tādu superdestabilizējošu nav pateicis. Vai gan tas kāds noslēpums, ka Kaimiņš bieži virina JKP frakcijas durvis un sačukstas ar Jutu Strīķi? To redz citi politiķi, un to ir redzējis vai katrs mediju reportieris.
Bordānam, Strīķei, Jurim Jurašam un citiem JKP politiķiem ikdienas maize ir izdomāt visādas sazvērestības teorijas un zākāt iedomātos ļaunos. Pie ļaunajiem ieskaitīti ne tikai Šlesers vai Lembergs, bet arī KNAB vadītājs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors un ikviens, kas nedievina JKP un tās gājienus. Tagad naidnieku sarakstā iekļauts arī Ģirģens, kurš tiks dēmonizēts visos sabiedriskajos un nesabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos un veidos.
JKP jau agrāk nav slēpusi savu sapnīti sagrābt pēc iespējas lielāku varu un dabūt zem sevis ne tikai tieslietas, bet arī Iekšlietu ministriju. Ja šo sapnīti realizēs, «bezkompromisu tiesiskums» varēs plosīties netraucēti. Ja vēl izdotos iecelt iztapīgu ģenerālprokuroru Ērika Kalnmeiera vietā, tad laime būs pilnīga - izveidosies tāda vienas partijas varas vertikāle, kurai Krievija un Centrālāzija paraugs un modelis. Bet Latvijas trūcīgajiem iedzīvotājiem no tā tiks liels labums - vēl gadu gadiem varēs uz nebēdu smēķēt lētas cigaretes no Baltkrievijas.
Līdz absolūtai šokolādei gan vēl šāds tāds ceļš ejams, jo valdošajā koalīcijā nav tikai JKP un KPV LV, bet vēl trīs partijas, kuras tāpat visu ko grib un kuras nav ieinteresētas pārmērīgā JKP dominancē. Premjeram Krišjānim Kariņam (JV) izdevīga ir plaša spektra koalīcija, kuru viņš ir sācis iemācīties ganīt. Tomēr JKP mierā neliksies un sniegsies pēc KPV LV «mantojuma», gan cenšoties izēst šo partiju no koalīcijas, gan nākotnē pievākt arī šīs partijas elektorātu vai vismaz daļu no tā. Tā mēdz gadīties, ka viszvērīgākā cīņa notiek starp vienas nišas partijām - pat daudz kaismīgāka nekā pret frontālajiem pretiniekiem.
Jādomā, ka Bordānam šajā laikā ir darba pilnas rokas - jākaro pret Ģirģenu un Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču, jāizgudro jauni šausmu stāsti par «saimniekiem», varbūt arī jāraksta jaunas sūdzības Amerikas un citu valstu vēstniecībām. Tikmēr Dānijā cietumā nīkst Latvijas pilsone Kristīne Misāne, kura izmisumā un bailēs nezina, vai netiks izdota Dienvidāfrikai par to, ka neatdod bijušajam vīram savu bērnu. Par bērna «nolaupīšanu» viņai draud 15 gadi ieslodzījumā. Ja Latvijai būtu kārtīgs, patriotisks tieslietu ministrs, viņš jau sen būtu Dānijā un panāktu no vardarbības cietušās mammas neizdošanu. Taču Latvijā ir Bordāns, kurš ir aizņemts ar tīkošanu pēc krēsliem, bet kaut kāda tur Latvijas pilsoņu aizstāvēšana nav viņa prioritāte.