Arī agrākos laikos ir pastāvējis varas centra un reģionu konflikts, taču tas tika risināts, daudzmaz turoties kādos nebūt likumības, veselā saprāta un loģikas rāmjos. Diemžēl pēdējā laikā centralizācijas tendences ir sākušas kāpt pāri katla malām un ir nosprausts kurss uz varas vertikāli pēc sliktākajiem austrumzemju paraugiem – voluntāri, uzspļaujot likumiem, Satversmei un Eiropas vietējo pašvaldību hartas principiem.
Nieks vēl būtu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (AP) reforma, kur Rīgas kabinetā sašvīkāta un pārzīmēta Latvijas pašvaldību karte, daudz neklausoties, ko domā cilvēki, kas šajās pašvaldībās dzīvo. Pašvaldības pārdzīvoja un pielāgojās iepriekšējai teritoriju skaldīšanai sīkos gabaliņos, gan jau pielāgosies arī uzspiestai apvienošanai.
Taču ir vēl visādas brīnumu lietas. Izmantojot ASV sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, valdība ir padzinusi no Ventspils brīvostas pārvaldes valdes pašvaldības pārstāvjus, mērkaķa ātrumā ir pārgrozīts ostu likums un tiek izveidota valsts akciju sabiedrība Ventas osta. Lai gan likumā Ventas ostai pierakstīts, ka tā ir neprivatizējama, nākamībā nav izslēgta un nav novērsta prihvatizācijas iespēja ar viltīgām juridiskām manipulācijām - piemēram, veicot kapitālsabiedrības reorganizāciju vai kaut kā tā. Viena no valdošajām partijām - JKP - pat nav slēpusi savu sapnīti sagrābt un iztirgot ostas. Kad par premjeru būt taisījās, bet nekļuva pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, viņa iecerētās valdības deklarācijā bija sacīts: «Pārskatīsim nomas līgumus ostās, lai infrastruktūru varētu pārdot vai iznomāt investoriem.»
Reideriski valdības varas darbi skar arī Rīgas brīvostas pārvaldi, kur tāpat no valdes padzīta pašvaldība. Ir tāda anekdote, ka audzinātāja rāj mazo Jānīti par to, ka viņš Anniņai iesitis ar lāpstiņu pa pieri. «Bet, audzinātāj, Pēterītis Jurītim iebēra smiltis acīs,» savu rīcību attaisno Jānītis. ASV uzlika sankcijas Ventspils ostai, un par to tiek sista Anniņa jeb Rīgas dome, kurai ar smilšu bēršanu acīs un sankcijām pret Ventspili nav nekāda sakara.
Valdības politiķu retorikai par ostām trūkst īsta sakara ar realitāti, jo apgalvojumi par «korupcijas perēkli» ostās ir bez faktu pamata. Ilgi ir jādomā un jātin filma atpakaļ pagātnē, lai atminētos, kad ar ostām ir bijusi kaut jel kāda šmuce. Nu bija kādreiz kaut kāda aizdomīga ņemšanās ap prāmi Iļjičs, bet tas bija pirms 18 gadiem. Ir bijuši Valsts kontroles uzbraucieni Rīgas brīvostas pārvaldniekam Leonīdam Loginovam, bet stāsts nebija par korupciju un Loginovs jau sen nav amatā. Tieši līdzšinējais ostu pārvaldības modelis, kad puse valdes locekļu bija no valdības un otra puse no pašvaldībām, nodrošināja, ka korupcijas riski bija samazināti līdz minimumam, jo pie lēmumu galda sēdēja savstarpēji konkurējošu spēku pārstāvji, kas skatījās cits citam uz pirkstiem. Tagad, kad visu varu Ventspils un Rīgas ostās ir uzurpējusi valdošā koalīcija, korupcijas risks ir nesalīdzināmi lielāks - lēmumi tiks pieņemti šaurākā ļaužu lokā. Nav nekādas loģikas, apgalvojot, ka bija slikti, bet tagad būs labi.
Pie pašvaldību voluntāras pazemošanas pieder arī Rīgas domes atlaišanas likumprojekts un vēl jo lielākā mērā likumu grozījumi, kas paredzētu Rīgas domes ievēlēšanu uz vairāk nekā pieciem gadiem galvaspilsētas domes ārkārtas vēlēšanu gadījumā. Valsts prezidents Egils Levits gan ir apturējis šos grozījumus. Viņš tā dara tāpēc, ka jāpilda Satversmes 72. pants, kurā sacīts, ka likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Tā kā 35 Saeimas deputāti ir pieprasījuši grozījumus Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumā un likumā Par pašvaldībām apturēt, Levits to ir izdarījis, un tiks gaidīts, ko teiks tauta. Ja viena desmitā daļa vēlētāju pieprasīs referendumu, tad tas būs jārīko. Arī VARAM ministrs Pūce ir mazliet tā kā nolicis uz bremzēm un izteicies, ka Saeimas deputāti varētu nogaidīt, vai iedzīvotāji savāks nepieciešamos parakstus, lai rīkotu referendumu, un tikai pēc tam lemt par Rīgas domes atlaišanu.
Tas laikam ir pozitīvi, jo ir vismaz centieni ietērpt savas darbības kaut cik leģitīmās drānās, lai nebūtu redzams politiskais uzbudinājums.
Viena lieta ir pašreizējā politiskā situācija, kurā Rīgā valda Saskaņa un GKR, bet Saeimas valdošie sēž opozīcijā. Taču, ja abstrahējas no konkrētu partiju nosaukumiem un personāžiem, parlaments ir pieņēmis likumu, kas būtībā ir parasto, normāli regulāro pašvaldību vēlēšanu atcelšana un pašvaldības sasaukuma pilnvaru pagarināšana par teju vai pusotru gadu. Tas ir tiesiskais nihilisms un likumu rakstīšana, pielāgojot tos savām vajadzībām. Tādā pašā garā Saeima varētu pagarināt pašvaldības pilnvaru laiku, cik vien iegribas, un atcelt pašvaldību vēlēšanas, ja jaušams, ka Saeimas valdošajām partijām draud zaudējums. Un rīkot vēlēšanas vien tad, kad valdošajiem ir labs reitings.
Tiem Saeimas runasvīriem ir spēks un vara, viņi visu ko var darīt - arī likvidēt vēlētas pašvaldības vispār, iztikt ar no augšas ieceltiem gubernatoriem. Taču tad diezin vai mūsu valsti varētu uzskatīt par pilnvērtīgas demokrātijas un Eiropas valsti.
