Šā gada janvārī pēc ilgām un mokošām cīņām beidzot tika izveidota jaunā valdība ar Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība) kā premjeru, kas jau pašā saknē bija paradokss un dīvaini, jo viņa partija starp piecām valdību veidojošajām ir vismazāk mandātus ieguvusī un arī pats Kariņš nebija tas populārākais starp kandidātiem. Iznāca tāds kā animācijas filmiņas sižets, kur dāvana no Āfrikas lauvas pienākas visvājākajam zvēriņam mežā – zaķītim. Tagad zaķītis vairs nav zaķītis, bet megazaķis – ietekmīgs un populārs, jo prot katrā otrajā teikumā iepīt vārdu «korupcija» un katru trešo teikumu sākt ar vārdiem: «Vēlreiz atkārtoju…»
13. Saeimas vēlēšanu rezultātā divas trešdaļas tautas priekšstāvju ir tādi, kas iepriekš parlamentā nav strādājuši. Iepriekš nekad nav bijis arī tik liela sieviešu īpatsvara deputātos - trešdaļa no simta. Diemžēl politiķu jaunība un iepriekšēja nesaiste ar politiku vēl negarantē likumdošanas kvalitātes uzlabošanos - drīzāk var teikt, ka deputātu pieredzes trūkums ir vairojis brāķi. Iespējams tāpēc, ka gaužām maz Saeimā ir deputātu, kas spētu saprast budžeta skaitļus, 2018. gada decembrī ar lielu entuziasmu vienbalsīgi pieņemtais likums par finansējuma palielināšanu medicīnai netika izpildīts, jo mediķu algu paaugstinājumam pietrūka 60 miljonu eiro, bet, lai izpildītu visu likumā ierakstīto naudas palielinājumu nozarei, budžetā pietrūka vēl vairāk. Šo ķezu vēl var norakstīt uz jauno priekšstāvju mazpieredzi un nesaprašanu, bet ir vēl viens lēmums, kur jau nu nekādā gadījumā nevar domāt, ka deputāti kaut ko neaprēķināja. 10. janvārī par aicinājumu uzdot Ekonomikas ministrijai steidzami izstrādāt tiesību aktus obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanai no 2019. gada 31. marta nobalsoja 86 Saeimas deputāti. Politikas vērotājiem medijos un politologu aprindās tas bija pārsteigums: «Vai tiešām viņi nobalsoja par šo te?» Jo jau balsojuma brīdī bija absolūti skaidrs, ka 31. marts ir neiespējams datums, pat ja pastāvētu politiska griba OIK atcelt. Bet vēl jau ir tā, ka šādas gribas nav un dominē griba pēc iespējas ilgāk ar OIK neko nedarīt. Tā līdz pat šai dienai nekas reāls nav darīts, lai OIK atceltu. Tad kāpēc vajadzēja tik dīvainu balsojumu, ja bija labi zināms, ka tiek pieņemts tukšs papīrs, kurā rakstītais netiks pildīts?
Īsts likumdošanas šedevrs starp šedevriem ir partiju finansēšanas likuma grozījumi, kas tika pieņemti nākamā gada budžeta kontekstā. Šie grozījumi ir daudz kritizēti par milzīgo finansējuma kāpumu uzreiz vairāk nekā sešas reizes un par to, ka finansējuma palielinājumu Saeima neparedz nākamajai, 14. Saeimai, bet pati sev. Bet tas jau vēl nav viss. Tur ir vēl visādas elpu aizraujošas nianses. Ja valsts budžeta nauda tiktu dalīta līdzīgi visām Saeimas vēlēšanās 5% barjeru pārvarējušām partijām atkarībā no tā, cik vēlētāju nobalsojuši par tām, Saskaņa, kā vienmēr vislielāko vēlētāju atbalstu gūstošā partija, būtu uzreiz miljonāre - no budžeta tai pienāktos stipri vairāk nekā miljons eiro. Tāpēc speciāli, lai nepārbarotu konkurenti, likumā ierakstīti finansējuma griesti - 800 tūkstoši eiro. Vēl tur tā interesanti paredzēts, ka partijas, kas pārvarējušas 5% barjeru, saņem piemaksas - katra 100 tūkstošus eiro. Drusciņ naudas saņems arī aiz Saeimas barjeras palikušās, bet 2% ieguvušās partijas, bet tām nekādas piemaksas netiek dotas. Pavisam nekas neatlec mazajām reģionu partijām. Nu un nulle finansējuma tiks partijām, kas varbūt nākamībā vēl tikai dzims un grasīsies romantiski nākt politikā kā jauni spēki. Šābrīža jaunie uzskata, ka būs mūžam jauni un pēc viņiem nekad nekā vairs nebūs, bet gadījumā, ja būs, tad nākotniešus ar budžeta naudas nedošanu varēs nomērdēt badā vēl nedzimušus.
Pusi gada finansējuma partijas saņems jau līdz 15. janvārim. Laikam tas bija domāts tā, ka, ja izdosies Rīgas domi atlaist, tūdaļ vajadzēs naudu ārkārtas Rīgas domes vēlēšanu propagandas klīsterim. Te varētu bilst, ka arī Saskaņa nebūs nabaga - tai būs 400 tūkstoši -, taču jāievēro, ka Saskaņa ir viena, bet konkurentu tai daudz, tie visi saņems diezgan prāvas summas un visi būs pret Saskaņu.
Valdošās koalīcijas likumdošanas radošajā darbā kaut kā nav izdevies apskādēt ZZS, kas nav valdošās koalīcijas partija, bet kurai arī pienākas diezgan prāvs valsts finansējums. Varbūt vajadzēja likumā ierakstīt normu, ka valsts nauda tiks dalīta pēc alfabēta, līdz ar to listēm, kuru nosaukums sākas ar Z, naudas nepietiek. «Āda, gaļa - man, ragi, nagi - tev; iekšas - man, iekšu iekšas - tev,» tā valdošās partijas sadala budžeta finansējumu.
Jaunie spēki pirms vēlēšanām solīja visādus interesantus lēmumus - programmu 3x500, ministriju skaita samazināšanu uz pusi, likvidēt koalīcijas padomi, jo tā esot milzu ļaunums un neleģitīma. Tad nu tika radīts cits veidojums - partiju sadarbības padome, kas pēc būtības ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās koalīcijas padomes un nodarbojas tieši ar to pašu. Tas diezgan dziļi simboliski raksturo jaunos laikus politikā - daudz laika, spēka un trokšņa veltīt maznozīmīgām vai pat neesošām problēmām, kamēr būtiskas lietas stāv uz vietas un konkrēti solījumi netiek pildīti.
