Mierīgie somu pastnieki māca

Tepat netālajā Somijā premjerministrs Anti Rinne otrdien atkāpās no amata. Necik ilgi premjerēt viņam nesanāca – valdība tika izveidota 6. jūnijā pēc 14. aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām. Kas tad īsti notika ar Rinni? Mierīgie somu pastnieki no Somijas valsts pasta operatora Posti bija atstājuši mājās somas un vairāk nekā divas nedēļas streikoja. 700 pastnieku bija saskaitušies, ka viņiem samazinās algas.

Ar pastniekiem solidarizējās prāmju un dzelzceļa darbinieki. Beigu galā darba strīds beidzās ar atgriešanos pie iepriekšējā kolektīvā samaksas līguma un algu nesamazinājuma. Lai gan streikotāji bija jau nomierinājušies, politiskā krīze turpinājās, un premjers ir kritis. Rinnes valdības koalīciju veidoja piecas savā starpā kašķīgas partijas. Izskatās kaut kur redzēts, vai ne? Līdzīgi kā Latvijā somu parlaments ir ļoti fragmentēts un vēlētāji sadalījušies daudzās ļoti atšķirīgu politisko uzskatu grupās. Ir sociāldemokrāti, kas allaž bijuši ietekmīgi. Ir Centra partija. Ir ar bēgļiem biedētāja Somu partija. Somijā ir ilgi darbojies svārsta princips, ka valsti vada pārmaiņus kreisi un labēji spēki. Taču pēdējā laikā tradicionālās partijas ir stipri vien izzaudējušas savas pozīcijas.

Somijā nomierinājās, bet Francijā nupat tikai sākas! Valdība neko ļaunu nav gribējusi - tikai pamainīt šo to nodokļu sistēmā un veikt reformu pensiju sistēmā. Taču tauta šajos plānos ir saskatījusi visādu veidu pāridarījumus un netaisnības. Franči ir pazīstami ar spēju sacelt lielu traci pat tad, ja iemesls nav nekāds nopietnais, bet, ja ir kāds pamats, tad visa Parīze dreb. Jādomā, ka šīs nedēļas nogalē būs karogotas demonstrācijas, liels troksnis un ļoti apgrūtināta pārvietošanās pa pilsētu.

Plaši protesti ir nupat notikuši Libānā. Iepriekš bija Gruzijā, Honkongā. Viens no protestu iemesliem Gruzijā varētu būt īpaši nesaprotams latviešiem, jo tur tautas masas pieprasa tieši to, kas mums ir, bet ko Latvijā ļoti daudzi uzskata par visu nelaimju sakni - proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Protesti ir bijuši un būs ļoti daudzās vietās pasaulē visdažādāko iemeslu dēļ. Šad un tad ar tiem var daudz ko panākt. Lūk, Somijā pēc 17 dienu streika Ziemassvētku kartīšu laika priekšvakarā pastnieki panāca, lai viņus sadzird.

Tikmēr Latvijas politiķi necik daudz nesatraucas. Nu atnāca pie Saeimas mediķi, paklaigāja «Sadzirdēt! Sadzirdēt!», bet ne kāds viņus sadzirdēja, ne klausījās. Atnāca otrreiz. Atkal tas pats. Vai tad pāris simti demonstrantu ir kas īpaši vērā ņemams? Turklāt mediķi bija ļoti pieklājīgi - diezgan pat rāmi - un demonstrācija bija diezgan dekoratīva. Daudzi pēc demonstrācijas vēl uz darbu aizsteidzās, jo nevar atstāt pacientus bez aprūpes. Mediķiem ir pienākuma izjūta.

Kaut kas līdzīgs laikam būs arī ar skolotājiem - kad viņi būs pārliecinājušies, ka Saeimas valdošā koalīcija ir viņus aizmirsusi. Lai skolotāji dabūtu papildu algu pielikumu, pietrūkst 9,3 miljonu. Tas ir salīdzināmi ar tādām summām kā 4,5 miljoni, kurus valdošās partijas ir piešķīrušas pašas sev. Par partiju finansējumu bija politiķi un politologi, kas teica, ka tas jau tikai nieks - pie tik varena budžeta, kas 10 miljardi eiro, nekādu lielo fiskālo slogu tas neradīšot. Bet, ja 4,5 miljoni ir nieks, tad kāpēc 9 miljoni ir tik milzīgi daudz, ka valdība nevar skolotājiem to atļauties?

Skolotāji ir apzinīgi. Nu kā tad ies tādu postu darīt, ka streikos un uz skolu neies? Iekavēsies vēl skolēnu izglītošana - kontroldarbi un eksāmeni. Un kur skolēnu mammas un papi liks savas atvases, ja skolas būs slēgtas? Skolotājiem blakus stāv caurspīdīga sirmmāmuļa pelēkā lakatā, kas čukst ausī: «Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!» Skolotāji uzupurēsies, samierināsies, mazliet padusmosies, bet pēc tam noslaucīs asariņu un ies labot burtnīcu kaudzes. Nu nav jau arī vairs tik traki kā agrākos laikos, kad ar atalgojumu skolotājam nepietika pat nedēļai. Tagad, ja dzīvo prātīgi, ja nepērk jaunas grāmatas, bet iet uz bibliotēku; ja neiet pārāk bieži uz teātri, kaut kā galus var savilkt. Bet jādzīvo ļoti taupīgi.

Nav bijis tāda gada, kad budžeta sadalījums būtu apmierinājis visas nozares un visi būtu laimīgi. Tomēr šoreiz mediķiem un skolotājiem tiek spļauts sejā īpaši augstprātīgi un ciniski. Jo valdošā koalīcija nepilda pašas pirms nepilna gada pieņemtos grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Un vēl atļaujas septiņkāršot partiju finansējumu. Ja šie nav pietiekami iemesli, lai sašustu, tad kas ir?