Kam likumi nav rakstīti

 
©Gatis Gierts/ F64 Photo Agency

Kad pagājušā gada 13. decembrī Saeima steidzamības kārtā atbalstīja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz, ka valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu, nākamajos trīs gados ik gadu jāparedz līdzekļi mediķu algu paaugstināšanai par 20%, tas jau šķita aizdomīgi. Vai šis likums vispār izpildāms? Tajā brīdī aprēķini bija tādi, ka budžetā papildus būs nepieciešami šādi līdzekļi: 2019. gadā – 87 483 708 eiro, 2020. gadā – 191 227 820 eiro, 2021. gadā – 314 599 953 eiro. Katrā ziņā bažas raisīja skaitlis 314 599 953. Bet nu 87 483 708 gan šķita visnotaļ paceļams un reāls – daža Rietumeiropas kluba futbolista kājas maksā pat vairāk. Ja budžets būs 10 miljardi, vai tad nu 87,4 miljonus mediķiem nesakasīs?

Likuma grozījumi nebija diez cik sociāli - lielām algām liels pielikums, mazām - mazs. Medmāsām tas būtu vidēji 135 eiro. Godīgāk būtu vairāk pielikt ātrajā palīdzībā, kur strādāt bīstami un nogurdinoši, psiholoģiski nomācošos darbos ar mirējiem vai ar mirstošiem bērniem. Taču tas kaut kā likumā netika diferencēts. Tomēr tas raisīja optimismu - cilvēks ir tā veidots, ja viņa ienākumi aug, pat ja pieaugums nav milzīgs, viņš kļūst priecīgāks. Jādomā, ka neviens vien dakteris un ne viena vien māsiņa, kas jau bija sakravājusi čemodānus uz Norvēģiju, uzzinot par jaukajiem likuma grozījumiem, kas dos 20% lielāku algu tepat Latvijā, atslāba un ielocīja savu apakšveļu atpakaļ skapī.

Taču starplaikā līdz šodienai cipari mirgoja un mainījās, līdz beidzot noskaidrojās, ka papildus vajag nevis 87,4 miljonus, bet 120. Vēl nesen mirgoja arī skaitlis 42 miljoni, kas atrasti likuma izpildei. Pašlaik šis skaitlis jau pacēlies līdz 60 miljoniem, kas ir labāk, tomēr tie joprojām nav 120. Tātad, lai izpildītu pašu pieņemto likumu, politiķiem pašlaik pietrūkst 60 miljonu eiro. Un te tagad nevar saprast, kā tas nākas, ja budžeta ienākumi ir izcili labi pildījušies un, kā to premjers Krišjānis Kariņš pārpriekā ziņoja, pieaugums bijis 700 miljoni, ka neatrodas 60 miljoni, lai tiktu izpildīts likums? Ministri un deputāti nemāk rēķināt? Izejas dati nav bijuši adekvāti realitātei? Reālā situācija nav atbilstīga prognozēm? Vai arī politiķiem viss ir vienalga - ka tikai ir tribīne, pašu algas un shēmas sponsoriem, no kā atbirst otkati? Kas tas vispār ir?

Var jau būt, ka kaut kur augstajos kabinetos pastāv smalks sabiedrisko attiecību plāns vispirms dakterus un sabiedrību saniknot, lai pēc tam Kariņš un viņa tuvākie līdzgaitnieki varētu ietērpties baltās drēbēs un ar spožu oreolu ap galvu nākt no kalna pie tautas un rādīt: «Mēs smagi strādājām, meklējām un meklējām, un, lūk, atradām trūkstošos 60 miljonus!»

Visi dakteri un māsiņas tad kritīs ceļos un kliegs «ozianna» un «aleluja», un vara kopā ar sabiedrību savīsies vienā pārlaimīgā veselumā. Kaut kur tāls, nebūtisks un aizmirsies tad kļūs parlamenta lēmums likvidēt šmucīgās OIK shēmas, kurām gals bija jādara jau šā gada martā. Zaļāka gaisma būs arī Jura Pūces reformai, par kuru pašlaik ļaudis pūcējas. Piedos arī hipercinisko valdošās koalīcijas gājienu septiņkārtīgi palielināt partiju finansējumu sev.

Taču, pat ja šāds ir plāns, diezin vai tam uzreiz tā var uzticēties. Tad pastāv variants, ka mediķiem nepieciešamā summa tiek budžeta likumā ierakstīta virtuāli, bez seguma. Vai arī, lai to izpildītu, būs jāpaceļ kādi nodokļi vai jāaizņemas. Fiskālās disciplīnas padome ir aizrādījusi, ka valdība gan ir šoreiz bijusi diezgan rātna, tomēr 94,6 miljonus grasās pārtērēt. Un ir taču 324 priekšlikumi starp pirmo un otro budžeta lasījumu, no kuriem tad neviens nevar tikt apmierināts, ja tiek izpildīts Veselības aprūpes finansēšanas likums.

Paskatīsimies 13. un 14. novembri, kad, visticamāk, budžeta pieņemšana noslēgsies. No sirds varētu priecāties, ja medicīnā parādītos kas gaišāks. Tomēr, pat ja notiek brīnums un veselībai nepieciešamie 60 miljoni tiks atrasti, milzu ļaunums jau ir nodarīts. Varošā un valdošā vara jau ir demonstrējusi atbaidošu tiesisko nihilismu un augstprātību ar nepārprotamu vēstījumu, ka vispār jau mēs pagājušajā gadā pieņēmām kaut kādu likumu, bet mums likumi nav jāpilda. Valdošā koalīcija būs parādījusi, ka tikai ar protesta akcijām un streikiem kādas no apskādētajām sabiedrības grupām var pievērst sev uzmanību un kaut ko panākt (vai nepanākt). Tas provocēs arī citas jomas un profesijas sašust, lai kaut ko izspiestu. Kleini ir bijis vāvuļot, ka izglītība un veselība ir prioritātes. Izglītība un veselība ir skaitījusies prioritāšu sarakstā gan Kariņa valdības veidošanas laikā, gan pirms budžeta apspriešanas sākuma. Tad sanāk, ka augstu izglītotie ministri un deputāti nav atšķīruši svešvārdu vārdnīcu, lai apskatītos, ka «prioritāte» nenozīmē pašu pēdējo lietu. Bet vismaz budžeta pirmajā lasījumā tieši tā arī bija, ka visam citam nauda kā nebūt bija atradusies, tikai ne veselībai un izglītībai.

Uz mediķu demonstrāciju pagājušajā nedēļā bija atnācis prāvs ļaužu skaits, tomēr protestu karogu audums bija latviski piezemēts un linpelēki pieklājīgs. Saukļi bija naivi: «Sadzirdēt! Sadzirdēt!» Protesta vadoņus ieaicināja Saeimas ēkā uz draudzīgu kafijošanu un attiecīgi apstrādāja. Diezin vai tur politiķi kaut ko sadzirdēja un secināja.

 

Abonē