Valdošās koalīcijas partijas ir iecerējušas nākamā gada budžetu pieņemt līdz 18. novembra svētkiem un pasniegt to kā lielu «dāvanu”» latvju zemei. Paldies, paldies! Taču, ko ieraudzīsim, tīkamā satraukumā sienot vaļā patriotisko krāsu lentītes un raugot, kas ir iekšā dāvanas kastītē?
Atminamies, ka izglītības un veselības reforma un ieguldījumi šajās jomās Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai ir saukta par prioritāti. Izglītība un veselība bija iekļauta prioritāšu skaitā gan tad, kad valdība tika izveidota, gan arī partijām un ministriem vienojoties par nākamā gada prioritātēm. Tā bija plānos. Bet dzīvē ir kā?
Izglītības un veselības jomā strādājošie bija jau sapriecājušies, ka beidzot būs valdība, kas viņiem ļaus vērties nākamībā ar optimismu, ka viņi sāks saņemt lielākas algas, taču atkal nekā - lai gan šie paši politiķi, kas tagad dala budžetu, ir pieņēmuši likumu, ka veselības darbinieku algām būs kļūt lielākām, budžetā neatrodas pietiekami daudz līdzekļu, lai šo likumu un solījumus pildītu. Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) pauž, ka bez nodokļu palielināšanas algas paaugstināt nevarēs, bet, tā kā valdība ir apņēmusies nodokļus šogad vēl neaiztikt, tad arī mediķu cerības aplaužas. Vēl Viņķele ir teikusi, ka pirmā prioritāte pie algu pacelšanas būšot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Tas pareizi, jo ātrās palīdzības dakteru darbs ir īpaši smags, atbildīgs, psiholoģiski nepatīkams un arī bīstams, taču pagalam vāji apmaksāts. Tomēr veselības darbinieki ir saskaitušies un 7. novembrī protestēs ar vienas dienas streiku un pulcēšanos pie parlamenta. Nevar teikt, ka viņu pretenzijas būtu nepamatotas...
Tikmēr skolotāji, kas arī nesen vēl draudēja ar protesta akcijām, ir mazliet pierimuši un laikam vēl tic, ka netiks aizmirsti. Arī priekš skolām nav pietiekami naudas, bet izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) vienā mierā savam absurdajam un bezjēdzīgajam karagājienam pret Latvijas Universitātes rektoru likusi slēgt līgumu ar dārgu advokātu biroju par 9999 eiro. Turklāt līgums ministrijas mājaslapā publiskots novēloti, kas, iespējams, liecina par pārkāptu likumu.
Kā tas tā var būt, ka budžets ir desmit miljardu un ir bijis lielākais pieaugums, kā priecīgi ziņoja Kariņš, taču skolotāji un dakteri tiek «uzmesti» un viņiem solītais netiks maksāts? Nu nesaprotams paradokss.
Taču tā sanāk. Jo grandiozas valsts budžeta summas apēd aizsardzības izdevumi, lai NATO ģenerāļi nevarētu pārmest, ka Latvija par maz tērē. Šī vispār ir tabu tēma un nav pat apspriežama. Tāpat svētās govs statusā ir ārlietu resora vajadzības. Vēl ir milzīgi sociālie izdevumi pensijām, to indeksācijai un visādu veidu sociālai palīdzībai. Arī šīm naudām ķerties klāt nedrīkst, jo lielākā daļa pensionāru jau tāpat dzīvo skaudrā trūkumā.
Naudu vajag policistiem, ugunsdzēsējiem, ierēdņiem, būvēm un remontiem. Un vēl jau ir visādi sīkāki izdevumi. Eiro tur, eiro šur, un nauda izčib nezin kur - kaut kādiem pētījumiem, VARAM ministra Jura Pūces (AP) reklāmai, konsultantiem un advokātiem. Lai gan visās ministrijās ir juristi, analītiķi un sabiedrisko attiecību speciālisti, kas jau saņem algas par darbu, vēl tiek slēgti līgumi ar pietuvinātiem personāžiem no ārpuses. Valdības valdošās koalīcijas politiķi rāda ar pirkstu uz Rīgas satiksmi par lielo uzņēmuma konsultantu armiju un kaunina par izšķērdībām Rīgas domes vadību, taču pašiem līdzīgas orģijas nebūt nav svešas.
Beigu galā ir tā stulbi sanācis, ka sludināja izglītību un veselību par prioritātēm, taču naudas tām nepietiek. Laikam politiķiem nav saprotama vārda «prioritāte» nozīme. Tā nav nekāda prioritāte, ja visādiem citiem mērķiem finansējums kaut kā atrodas, bet prioritātes tiek aizmirstas. Ja politiķi būtu atbildīgi par saviem vārdiem, vispirms kā negrozāmas un neaizskaramas summas budžetā tiktu rakstītas tās, kas nepieciešamas veselībai un izglītībai, bet pārējais tiktu rēķināts un lipināts pēc tam.
Un tad vēl apbrīnojami neglītais gājiens septiņkārtīgi palielināt budžeta finansējumu partijām, likumu ievirzot tā, ka tas atbilst tieši pašlaik valdošo partiju interesēm. Redz, sev naudu piešķir, bet dakteriem un skolotājiem ne. 13. Saeima un Kariņa valdība pelnās un uzprasās. Šādi mēteļi, ko tā kar uz vadža, ir smagi, un vienā brīdī vadzis var lūzt. Visnotaļ slikts ir pašreizējais politisko procesu kopums, kas vēlētājam liek justies piemānītam. Cerību uz šo Saeimu un valdību bija daudz, taču izrādījies, ka «jaunie» politiķi ir vēl mazspējīgāki, savtīgāki un tukšmuldīgāki par «vecajiem». Tas veicina neticību parlamentārai demokrātijai un rada iespaidu, ka vēlētājs var balsot šā un tā, taču rezultāts ir tas pats un pat vēl sliktāks.
