Fiksie šakāļi

Latvju mierīgumam, kūtrumam streikot un dumpīgi protestēt ir blakne: bezkaunīgi politikāņi redz, ka viņu arogance, cinisms, durni lēmumi paliks bez sekām. Ļaudis pabļaustīsies, palamāsies sociālajos tīklos un neko nedarīs, ielās neies. Ir zaļā gaisma gvelzt un darīt jebko. Nav citas atbildības, kā vien politiskā atbildība, bet līdz tam brīdim, kad par šodienas kleinajām dejām un dzīrēm pienāks rēķins, ir vēl tālu – tuvākās vēlēšanas ir pašvaldību vēlēšanas, kas notiks tikai 2021. gadā. Līdz tām vēl daudz kas notiks. Kad tās tuvosies, varēs savārīt priekšvēlēšanu klīsteri un pieliet elektorātam pilnas ausis ar jauniem solījumiem, attaisnojumiem un uzbrukumiem kādiem mītiskiem ļaunajiem, kuri patiesībā dabā nemaz neeksistē.

Ir varbūt pareiza doma, ka vajag palielināt partiju finansējumu no valsts budžeta. Taču korekti būtu mainīt spēles noteikumus pirms čempionāta, nevis spēles laikā. Ja finansējums tiktu palielināts tagad, bet partijas to saņemtu pēc vēlēšanām, tad tas izskatītos vēl kaut cik solīdi. Taču tagad iznāk, ka valdošo partiju kartelis pats sev piešķir nodokļu maksātāju naudu. 4,5 miljoni, kurus partijas sadalīs, neesot liels fiskāls cipars pret 10 miljardiem budžeta. Tā varbūt varētu būt, taču ko tādu tik lieliski labu ir paveikušas šīs partijas, lai tām dāvinātu šādas avenes?

Apbrīnojami durni skan izglītības ministres Ilgas Šuplinskas daudzie «ja». Sevišķi jau viņas tēze, ka, ja budžets pildīsies no noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas, tad būs nauda, ko pielikt skolotāju algām. Angļu literatūras klasiķim Radjardam Kiplingam ir slavens dzejolis Ja, kas nejaušas sagadīšanās pēc strukturēts līdzīgi kā Šuplinskas publiskās uzstāšanās. Vēl Kiplingam ir teiciens, ka Austrumi un Rietumi nekad nesatiksies. Šuplinska velk uz to, ka viņa diezin vai kādreiz satiksies ar izglītības nozares darbiniekiem. Tāla jo tāla viņa ir no nozares, kuru vada. Skolotāju algu sabudžetēšana ar naudu, kas tiks konfiscēta noziedzniekiem, ir absurduma superparaugs. Tātad, ja būs noziedznieki un viņiem būs nauda, un ja šo naudu izdosies atņemt, tad būs algas. Ja nebūs noziedznieku un viņu naudas, tad algu nebūs. Tātad skolotāji ir atkarīgi no noziedznieku naudas.

Jautājums par 29 miljoniem eiro, kas tiek konfiscēti Ukrainas Reģionālajai investīciju bankai, ir ne tikai ar morāles un ētikas šķautnēm, bet arī tīri ekonomisks. Ja tiešām šī vai cita konfiscēta nauda pienākas Latvijai, tā droši vien būtu jālieto budžeta deficīta mazināšanai, nevis jāvicina skolotāju deguna priekšā. Turklāt nav jau skaidrs, kas ar šo naudu notiks. Iespējams, tā būs jāatdod draudzīgajai Ukrainai.

Ja izglītības cunftes un arodbiedrība parakstās gaidīt, ciest un cerēt uz Šuplinskas «ja», diezin vai valdība ko īpaši baidās no viņiem. Viņu draudēšanu protestēt kaut kad nākamībā, bet ne tagad, var laist gar ausīm kā banderlogu kņadu augstos liānām apvītos kokos.

Par drosmīgu mangustu, kas kož ļaunām kobrām kaklus, sevi pozicionē tieslietu ministrs Jānis Bordāns, taču sanāk viņam diezgan jau nu pārspīlēti. Visapkārt visi ir sliktie. Ģenerālprokurors - sliktais, Augstākās tiesas priekšsēdētājs tāpat. Augstākās tiesas plēnums, kas atsēdināja Bordānu, neakceptējot viņa iedomas, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers būtu veicis ko nosodāmu, arī nav bijis Bordānam pa prātam un pa spalvai. Kalnmeieru tagad ir izvētījuši un izlustrējuši visautoritatīvākie juristi, kādi vien mūsu zemē ir, un konstatējuši, ka viņa atlaišanai nav pamata. Taču Bordāns turpina bravūru. Tas jau vairs neizskatās adekvāti. Tā jau vairs nav tālu līdz necieņai pret tiesu varu un pret nozari, kura tās ministram būtu jāsargā kā prieks un acuraugs.

Būtu jauki, ja ministri gudrotu, kā valstij nopelnīt, piesaistīt kādu svaigu naudu, kas nav no Eiropas struktūrfondu adatas, taču līdz tādiem smalkumiem domāšana reti aizsniedzas. Priekšplānā ir atņemt, aplikt un pārdalīt tepat vietējo naudiņu. Labklājības ministre Ramona Petraviča nākusi klajā ar ideju, ka lielajām pensijām varētu uzlikt 50% nodokli. Bet nu maz ticams, ka Petravičai būs kāds atbalsts pārējā valdībā. Visticamāk, pārējie ministri uzklausīs, pamās ar galvām un noliks viņas ierosmi labi tālā plauktā.

Liela Krišjāņa Kariņa vadītās valdības problēma ir tā, ka partijas, kas to veido, agrāk solīja vienu, bet solījumus nepilda un sagudro aizvien jaunus solījumus, un mētājas ar fiksām, nepārdomātām idejām. Nesolīja taču plēsties par milzu finansējumu jaunam cietumam, septiņkārtīgi palielināt partiju finansējumu, sasaistīt skolotāju algas ar vēl nekonfiscētām blēžu naudām, bāzties iekšā augstskolu autonomās lietās, nepildīt pašu pieņemtus likumus. Kaut kā haotiski tas viss notiek. Ne tā, ka mežā vilku baram būtu vadonis, bet tā, ka, ja valdnieka mežā nav, tad par galvenajiem rīkotājiem uzmetas šakāļi.