Latvijas eksports uz Briseli mērens un prognozējams

 
©F64 Photo Agency

Par spīti kaitinošajām neērtībām tehnisku problēmu dēļ, diezgan bezsaturīgajām priekšvēlēšanu diskusijām un pabālajām partiju kampaņām Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījušies gandrīz 34% balsstiesīgo Latvijas vēlētāju. Tas ir pat diezgan daudz. Tātad ir apstājusies iepriekš vērojamā tendence par Eiropas politikas lietām interesēties aizvien mazākam vēlētāju skaitam. No otras puses – tā tomēr ir tikai trešdaļa. Nebija kāda latvjus satraucoša vēlēšanu jautājuma – cilvēki aizgāja ievēlēt Eiroparlamentu vienkārši aiz labas sirds, izvēloties, kuriem astoņiem populāriem politiķiem par viņu līdzšinējiem darbiem uzdāvināt ļoti labi apmaksātus eirokrēslus.

Vēlēšanu aktivitāte varēja būt pat lielāka, ja ne kaunpilnā datorsistēmas uzkāršanās un uzaicinājumu nenosūtīšana ļoti lielai vēlētāju daļai pa pastu, kamdēļ visu vainīgo vietā nācās sarkt un atvainoties Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Nav pat smieklīgi, ka vēlētāji saņēma e-pasta vēstules no Valsts ieņēmumu dienesta, kas izrādījās informācija par vēlēšanām. Ne viens vien ķēra pie sirds, ka nupat laikam ir kādas ziepes ar nodokļiem. Tas bija kā saņemt vēstījumu ar melnu sēru lenti no apbedīšanas kantora, un tikai, kad bandrole atvērta, izlasīt, ka tas ir ielūgums uz kāzām.

Kurš tad ir tas Šreks, kas apēda neatnākušo elektorātu? Nekādā ziņā tas nav Arnis Cimdars, kā to apgalvo tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)). Cimdars kopš 22. marta vairs nav Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs, tāpēc lieciet nomainītam Cimdaram mieru! Kamēr viņš 21 gadu vadīja CVK, tikmēr bija kārtība. Ar idiotisku argumentāciju, ka labi strādājošais Cimdars tieši saspringtajā priekšvēlēšanu laikā jānomaina tāpēc, ka viņš amatā bijis pārāk ilgi, uzstājās tā sauktie jaunie spēki ­Attīstībai/Par!, KPV LV un JKP (no kuras nāk arī Bordāns). Lūk, klasisks piemērs, cik kaitīgs var būt rezultāts, ja profesionālo kadru nomaiņas notiek pašmērķīgi un politizēti!

Spriežot pēc provizoriskajiem vēlēšanu rezultātiem, labākie sasniegumi ir Jaunajai Vienotībai (JV), Saskaņai un Nacionālajai apvienībai (NA). Vai tas nozīmē, ka vēlētāji jau paguvuši pievilties un atēsties no 13. Saeimā iekļuvušajām nekaunīgajām tukšsolītāju jaunpartijām? Diezin vai. Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanās balsotāju motīvi tomēr atšķiras. Par Latvijas deputātu darbiem Eiroparlamentā Latvijā zina maz, tomēr zina, ka viņi tur visvisādi iznesas, ieņem augstus komisāru amatus, dažkārt pat teic spožas runas. Priekšvēlēšanu pēdējā nedēļā spilgti izpaudās milzīgais kontrasts starp tādiem kandidātiem kā Valdis Dombrovskis (JV) vai Roberts Zīle (NA) un jaunpolitiķiem, kas čurājošo puisīti netālu no Briseles Lielā laukuma redzējuši vien kā tūristi. Dombrovskis tik veikli žonglē ar cipariem un pārzina Eiropas institūciju darba kārtību, ka sāncenšiem nākas nevis ko strīdēties, bet klausīties viņā ar vaļā mutēm kā studentiem profesora lekciju.

Bija jau jaušams, un tā arī ir noticis, ka «partija bez reitinga» - Latvijas Krievu savienība (LKS) - pamanīsies iespraukties starp varenajiem un vismaz vienu mandātu dabūt - izskatās, ka joprojām nāksies kā asu zivs asaku aukslējās ciest Tatjanu Ždanoku, kad viņa no eirotribīnes stāsta par šaušalīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un fašisma atdzimšanu Latvijā. Tas ir izdevies ar ļoti precīzi izrēķinātu priekšvēlēšanu kampaņu, kurā LKS nešķieda resursus priekšlaicīgi un uzrunāja vien to elektorāta daļu, kas uz šo partiju pavelkas.

Lai gan KNAB izmeklētāji burtiski dzīvo pa daža Saskaņas biedra mājas pagrabiem, kratīšanu laikā rūpīgi pārskaitot tur atrodamās šampanieša pudeles, savu mērķi būs sasnieguši Nils Ušakovs un Andris Ameriks. No viņiem gan nevajag tik ļoti uzreiz pārbaidīties, ka viņi līdzīgi kā Ždanoka būs Krievijas deputāti Eiropā. Visticamāk, viņi biedrosies ar Eiropas kolēģiem iekš Sociālistiskās internacionāles un turpinās jau Saskaņas iesākto kursu lēnām konvertēties no etniskas krievvalodīgo partijas par saķemmēti solīdiem moderno laiku Rietumu sociāldemokrātiem.

Vienai daļai politiķu un viņu vēlētāju ir lieli prieki, bet ir arī ļaudis, kam vēlēšanu rezultāti izraisa smagu vilšanos - laime bija tik tuvu. Vai - ka vispār realitāte ir tāla no lolotajām ilūzijām. Taču tiem 238 kandidātiem, kas nav tikuši pie kārotajiem astoņiem mandātiem, nevajag sašļukt - Eiroparlaments tomēr ir visaugstākā, elitārā līga, kurā reti kad gadās ietikt bez iepriekšēja smaga darba treniņos un spēlēšanas junioros. Ir jāvirzās uz augšu savā partijā, tad jāpierāda sevi pašvaldībā, pēc tam var domāt par parlamentu, valdību un Eiropas Parlamentu. Tādai būtu jābūt normālai politiķa karjeras kāpņu kārtībai. Ja arī kādam izdodas uzbraukt augšā ar liftu, viņš ātri vien izkrīt ārā pa logu. Uz Eiropu vēlētāji ir aizsūtījuši jau zināmus, prognozējamus priekšstāvjus, par kuriem nav jābažījas, ka viņi buldurēs brokeninglišā un meklēs pa visu parlamenta ēku, kur kantīne, kur ķemertiņš. Daža cita valsts uz Eiropas Parlamentu būs nosūtījusi arī ekstrēmi populistisku politpreci, bet Latvija eksportē mērenus politiķus, kas uzvedīsies rātni un, cerams, valstij kaunu nedarīs.