Bordāna žēlošanās vēstniekiem apkauno Latviju
Šonedēļ Saeimas atbildīgās komisijas vairākums noraidīja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu iesniegto pieprasījumu, kurā tika aicināts izvērtēt iespējamo kaitējumu Latvijas reputācijai pēc tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) nosūtītās vēstules ārvalstu vēstniecībām, kurā viņš sūrojās par kriminālprocesu pret savu partijas biedru Juri Jurašu.
Redzams, ka politiskajā vidē neapzinās Bordāna vēstuļu skandāla apmērus un iespējamās sekas. Šis nu nav gadījums, kas būtu jāuztver kā parastās iknedēļas «puiku spēles» starp opozīcijas un pozīcijas komandām, kur pēc senas tradīcijas rezultāts zināms jau iepriekš - opozīcijas pieprasījums lidos papīrgrozā. Par šo lietu vēl jālemj Saeimai, taču arī tur, visticamāk, lēmums būs identisks atbildīgās komisijas lēmumam.
Tieslietu ministrs ar savu žēlabu depešu ir nodarījis milzīgu kaitējumu Latvijas valstij - morālu, materiālu, iekšpolitisku un ārpolitisku.
Lai gan Bordāns «drosmīgi un atklāti» pats vēstules saturu neatklāja, vairs nav nekāds noslēpums, ka viņš sniedzis ārzemju diplomātiem savu subjektīvu notikumu izklāstu par «nelikumīgi» no KNAB atlaistā Juraša kriminālprocesu. Jurašs esot pazīstams ar savu darbību pretkorupcijas jomā, ar to iegūstot sev daudz ietekmīgu ienaidnieku, kuru līdzdalībnieki esot arī tiesībsargājošajās iestādēs un Ģenerālprokuratūrā. Līdz ar to Bordāns būtībā apšauba tiesiskumu un likuma varu Latvijā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ik gadu tiek izskatītas lietas pret Latviju. Piemēram, 2017. gadā lietās pret Latviju ECT par labu iesniedzējiem kopumā no valsts kompensācijās piedzina 166 394 eiro. Turpmāk var iznākt, ka gan kompensāciju summa, gan iesniegto sūdzību skaits var pieaugt, jo tiem, kas tiesāsies pret Latviju, būs jauns, stiprs arguments. «Lūk, pat pats Latvijas tieslietu ministrs atzīst, ka ar likuma varu šajā valsti ir galīgi dimbā!» paudīs advokāti. Nu labi, gluži tik tieši viņi neteiks, tas būs sacīts juristu valodā, bet Bordāna vēstuli viņi pratīs izmantot - par to varam nešaubīties. Augstām amatpersonām jāapzinās, ka katrs viņu neuzmanīgi sacītais vārds var slikti beigties. Tā 2001. gadā bankrotējušā baņķiera Aleksandra Laventa lietā pret Latviju Laventa aizstāvība ļoti prasmīgi izmantoja bijušā premjera Guntara Krasta un bijušā tieslietu ministra Dzintara Rasnača 1997. gadā iepļāpāto medijiem, ka tiesneses lēmums mainīt drošības līdzekli Laventam «nav pieņemams sabiedrībai». Tas ECT tika visvisādi iztirzāts un tulkots kā politisks spiediens uz tiesu. Rasnaču un Krastu var cilvēciski saprast - žurnālisti pajautāja, viņi atbildēja, nepadomāja. Bet Bordānu neviens aiz mēles nevilka - viņš rakstiski, tātad ļoti pat apzināti, pasliktina Latvijas pozīcijas visās nākamajās ECT lietās. Un ne tikai ECT lietās, bet katrā lietā, kur mūsu valsts vai valstspiederīgie tiesāsies pasaulē. Tāpat dažādos forumos, juristu, uzņēmēju, žurnālistu un politiķu diskusijās.
Juraša lieta ies savu gaitu, tiks mierīgi un vispusīgi izvērtēts, vai viņš notiesājams kā valsts noslēpuma izpaudējs vai attaisnojams kā trauksmes cēlājs. Tomēr kā jutīsies tas nabaga tiesnesis, kam būs jāuzņemas šī lieta pēc tik zvērīga politiska spiediena? Tiesneši burtiski bēgs, saslims un dzemdēs, lai tikai nebūtu jāspriež lietā, kur pats tieslietu ministrs jau norādījis, kādam jābūt spriedumam
Pats Bordāns par sadarīto ne tikai nekaunas, bet pat lepojas un ņirgājas, salīdzinot Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdi ar sanāksmēm, «kādas vadīja komunistiski noskaņoti skolotāji padomju laikā».
Krievijas vēstniecībai Bordāns vēstuli nesūtīja, taču nav jāšaubās, ka tās kopija jau guļ uz galda Maskavā kabinetos, kur vīriņi sit plaukstas un nevaldāmi priecājas: «Kāds latviešiem lielisks Bordāns! Mums nav nekas jāsagudro, ja tieslietu ministrs apstiprina mūsu naratīvu par Latviju kā sunīti amerikāņu pavadā un neizdevušos valsti.» Ojāram Vācietim ir dzejolis par to, ka, ja latvieši paši sevi necienīs un mazinās, tad viņus necienīs ne draugi, ne paziņas...
Iedomāsimies, ka Latvijas diplomāti Francijā saņemtu šādu vēstuli no Francijas tieslietu ministres un Zīmogglabātājas Nikolas Belubē. Viņi taču vispirms nodomātu, ka tā ir viltota jeb, kā tagad saka, «feika». Pēc tam viņi nodomātu, ka ministre sajukusi prātā.
Šajās skaudrajās dienās augstākās amatpersonas nodarbojas ar lietām, kas maznozīmīgākas par Kiviča čibrika izmēru problēmu, bet Bordāns mierīgi ministrē tālāk. Premjeram Krišjānim Kariņam (JV) vajadzētu saprast, ka, ja viņš neko nedara un klusē, tad klusēšana ir piekrišana un Bordāna viedoklis pašlaik ir valdības un valsts viedoklis. Kamēr Kariņš nav raidījis pasaulei citu signālu, pasaule saprot, ka Latvija nav tiesiska valsts, tās tiesu, likumdevēja un izpildvara ir nespējīga. Kaitējums jau ir nodarīts, bet var to mēģināt vismaz minimizēt. Opozīcijas politiķis Jānis Urbanovičs (S) iesaka kopīgu publisku Nacionālās drošības padomes locekļu paziņojumu, kurā būtu pausts vēstules vērtējums un tieslietu ministra rīcības nosodījums, kā arī dot uzdevumu Ārlietu ministrijai informēt Bordāna vēstules adresātus par augstāko amatpersonu nostāju šajā jautājumā.
Taču vislabākais, ko amatpersonas varētu darīt, būtu delikāti palūgt Bordānam demisiju. Protams, pastāv risks, ka tad var izjukt pašreizējā valdošā koalīcija, bet tas jau vēl nav gals - ir bijuši arī gadījumi, kad prāvu laika sprīdi gluži labi strādā mazākuma valdība.
Ja Kariņš neprotas, tad Valsts prezidentam Raimondam Vējonim būtu nevis jāpaburkšķ, ka «situācija nav laba» vai ka tas, ko darījis Bordāns, «nav pareizi», bet skaidri jāpasaka, ka Bordānam nav vietas valdībā. Tas būtu valstsvīra cienīgi.