Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu zāli rotā uzraksts «Viens likums, viena taisnība visiem». Žēl, ka šis postulāts nav kaut kas tāds, kas dabā reāli pastāv – tas drīzāk ir mērķis, uz kuru tiekties valstij, politiskajai videi, sabiedrībai, tiesu varai. Temīdai būtu jābūt aklai – tas ir, bezkaislīgai, savos svaros liekot tikai pierādījumus un sodošo zobenu ceļot neatkarīgi no kādiem blakus apstākļiem – neatkarīgi no likumpārkāpēju politiskās piederības, maka biezuma, pūļa aplausiem vai rējieniem, iekšējiem vai ārējiem spiedieniem.
Nevar teikt, ka Latvijā viss būtu slikti un tiesiskuma nav, taču nav arī tā, ka būtu sasniegta pilnīga uzticība tiesu varas un tiesībsargājošo iestāžu objektivitātei. Līdz ideālam vēl ceļš ejams.
Katrā ziņā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) tieši pēdējos gados Jēkaba Straumes vadībā ir manāmi uzlabojis savu darbu, un tas vairs nav vecais biroja neformālo vadītāju Jutas Strīķes un Jura Juraša kantoris, kas nekautrīgi piesedza vienu politisko spēku (Jauno laiku, vēlāk Vienotību), bet citus izsekoja un vajāja. Straumes vadītais KNAB cērt gan zaļiem un sarkaniem, gan dzelteniem un ziliem. Tie, kas jau divas dekādes dzīvojuši zem KNAB lupas, kaut kā mierīgāk uztver uzbrukumus sev. Taču briesmīgi neapmierināti ir tie, kas agrāk izmantoja KNAB kā ieroci un piesegu. Visspalgāk spiedz politiķi, kas agrāk paši bija KNAB darbinieki, bet tagad kļuvuši par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) figūrām. Dabiski, ka medniekam ļoti nepatīk kļūt par medījumu. Gribas atpakaļ savu bezrobežu varu, iespēju sadistiski izrēķināties, fabricēt pierādījumus, apstrādāt lieciniekus, noklausīties, izsekot, izkratīt, izreketēt, pazemot un dēmonizēt. Jaunās valdības tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) ir izdomājis, ka savs revanšisms jānosauc par «bezkompromisu tiesiskumu». Gan Bordānam, gan Jurašam un Strīķei dusmas vārās pāri katla malām un atgādina murgus. Saskaņā ar viņu sazvērestības teoriju «sliktie» un no amatiem nost dabonamie ir gan KNAB vadītājs Straume, gan ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs un daudzi citi, kas kaut nedaudz darījuši ne pa prātam. Savā kvēlajā cīņā Bordāns ir tā aizrāvies, ka nepamana, cik dīvaini no malas izskatās viņa paziņojums, ka rosinās atcelt Saeimas deputātu imunitāti, bet likteņa ironijas veidā jau pēc pāris dienām šī pati imunitāte kļūst tik nepieciešama JKP Jurašam, ka pret viņa izdošanu kriminālvajāšanai jārīko «tautas sapulce». Tad par ko iestājas «bezkompromisu» tiesiskais ministrs? Iznāk, ka par tādu tiesiskumu, kurā paša partijas biedri drīkst pārkāpt likumu un neatbildēt par to tiesas priekšā, bet citiem drīkst uzlikt rokudzelžus, neprasot parlamenta atļauju.
Hipernožēlojams ir Bordāna skrējiens žēloties ārzemju vēstniecībām. Tā ir nespējnieka apliecība pašam kā ministram, aicinājums citām valstīm iejaukties savas zemes tiesu lietās.
Paralēli tračiem ap Jurašu galvaspilsētā trešdien pēc KNAB rīkotās kratīšanas Rīgas mēra Nila Ušakova kabinetā un dzīvesvietā atkal reanimējās stāsts par iespējamo Rīgas domes atlaišanu. Te JKP ir vienā frontē ar pārējām tā saucamajām latviskajām partijām un nemaz neprotestē pret KNAB veiktajām «neatliekamajām procesuālajām darbībām», nekritizē KNAB, ka tas varbūt mazliet tā kā dīvaini neizkratīja Ušakovu decembrī, bet dara to tagad, kad Rīgas satiksmes skandāla temperatūra bija stipri noplakusi. Nezin, kas tāds varēja notikt kopš decembra, kas jauns varēja kļūt slēpjams pilsētas mēra mājā, kabinetā vai datorā? Bet nu labi - mēs jau vispār diezgan maz zinām par Rīgas satiksmes lietu; neba no malas kādam mācīt KNAB, kādas procesuālās darbības un kad veikt. Ušakova partija Saskaņa sauc KNAB darbības par politisku provokāciju. Tas ir dabiski, jo ko gan citu Saskaņa lai saka? Tāpat ir dabiski, ka Rīgas domes opozīcija aicina Ušakovu atkāpties un ir savākusi nepieciešamo deputātu balsu skaitu, lai Ušakova gāšanas tēma nonāktu Rīgas domes darba kārtībā.
Bet ir viena lieta, kas nav tik vienkārša, kā pirmajā acumirklī var šķist. Tā ir visas Rīgas domes atlaišana. Iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda (Nacionālā apvienība) ministrija uzrakstīja likumprojektu par Rīgas domes atlaišanu, taču tas iestrēga. Un jaunais VARAM ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par) šo projektu diezin vai virzīs tālāk. Jo var iznākt tā, ka likumprojekts par domes atlaišanu neatbilst likumā Par pašvaldībām noteiktajai kārtībai, kādos gadījumos domi var atlaist. Līdz ar to Satversmes tiesa vēlāk var pieņemt spriedumu, ka domes atlaišana bijusi prettiesiska. Tas būtu liels kauns ministram un juristam Pūcem. Pūce var aicināt Ušakovu atkāpties, uzbrukt Rīgas mēram ar politiskām asprātībām, lai viņš «nepārspīlē savu lomu pasaules vēsturē», var arī gudrot par mēra atstādināšanu, taču domes atlaišana diezin vai būtu vieds solis. Var jau «bezkompromisu tiesiskuma» tvanā nospļauties uz tiesiskuma aspektiem, un parlaments var nobalsot, ka dome jāatlaiž. Taču tas tad būtu pagalam neskaisti - tas izskatītos kā vistīrākais politiskas izrēķināšanās akts. Iznāktu, ka partijas, kas zaudējušas pašvaldību vēlēšanās, gāž rīdzinieku likumīgi ievēlētu pašvaldību. Tur tad varētu rasties smags jautājums ne tikai par tiesiskuma trūkumiem, bet par demokrātiju vispār mūsu valstī.
Vislabākais, kas mūsu valstī varētu notikt, būtu, ja katrs strādātu savā darbā - lai KNAB krata un pratina gan Ušakovu, gan Jurašu, ja tam saskata pietiekamu pamatu. Un kaut kur tur augstāk, pāri šīm lozungu, paziņojumu, apsaukāšanās un apvainošanās kaislībām būtu neatkarīga tiesa, kas lemj tikai tā, kā noteicis likums.
