Atmetīsim ilūzijas
Ir kaut kā tā, ka 13. Saeimas vēlēšanas solās nest milzu sarūgtinājumu un nepiepildītas cerības gandrīz vai visiem to dalībniekiem – gan partijniekiem, gan vēlētājiem. Būs jau gan varbūt dažos partiju birojos vēlēšanu naktī šampanieša korķu plaukšķi, taču dzirkstošajam dzērienam šā vai tā būs mazliet zilskābes garša klāt.
Vispirms jāsaka par Saskaņu. Šī partija noteikti būs čempione ar vislielāko mandātu skaitu. Nav zināms, cik tieši mandātu tā dabūs - starp 20 un 35 -, taču neatkarīgi no mandātu skaita tā būs Pirra uzvara - nav kaut kāda tāda varianta, ka Saskaņa varētu tikt ņemta valdošajā koalīcijā. Tāda iespēja ir ļoti, ļoti maza. Atkal nāksies nīkt opozīcijā. Iespējama pat liela sensācija, ka Saskaņas galvenā konkurente, kas mīcās tajā pašā elektorāta zvejas areālā, Latvijas Krievu savienība (LKS), var iegūt daudz atbalstītāju, pat varbūt pārkāpt 5% barjeru, jo šīs partijas patieso reitingu sociologiem nav iespējams adekvāti izmērīt - aptaujātie šīs partijas atbalstītāji neatzīsies, ka fano par LKS.
Nekas diži labs nav arī Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS).
Visticamāk, šis saraksts iegūs otro vietu aiz Saskaņas, taču mandātu skaits diezin vai ļaus kaut ko dikti diktēt. Vajadzēs manevrēt. Diezin vai premjera krēslu konkurenti atkal gribēs dāvināt. Pašlaik ZZS ir premjers, veselības ministre, finanšu ministre, objektīvi makroekonomikas skaitļi rāda, ka darbība bijusi veiksmīga, taču pastāv arī subjektīvi faktori. Ne visās biznesa jomās un profesijās ir liels prieks par IKP pieaugumu un ekonomikas izaugsmi. Ir paprāvas ļaužu grupas, kurām algu un cenu celšanās ir rūgta nāve, jo viņiem tikai pieaug izdevumi, bet ienākumi stāv uz vietas. Pastāv tāda vēsturē bieži redzēta likumsakarība un paradokss, ka brīžos, kad valstī sāk iet labāk un paveras cerību stariņi, pieaug arī dusmīgu revolucionāru, protesta balsotāju masa. ZZS ļoti vēl jāpacenšas, lai saglabātu vismaz pašreizējo ietekmi.
Nacionālajai apvienībai ir stabils vēlētāju loks, un nav paredzams, ka tā varētu neiekļūt 13. Saeimā, taču arī uz milzīgu uzrāvienu un daudz lielāku mandātu skaitu šī apvienība var necerēt. Būs labi, ja nebūs mazāk kā tagad. Ir pabrīžam bijušas izgāšanās un ēna pār visu ģīmi ar netikšanu galā ar maksātnespējas mafiju, taču ir arī pretargumenti, ka tieslietu ministrs tomēr ir veicis visādas stingras darbības, lai tieslietu jomu uzlabotu. Psiholoģiski nepatīkami būs, ja Nacionālā apvienība dabūs nevis trešo vietu, bet ceturto vai piekto, un kāda jaunklaunu partija to apsteigs. Bet nu mierinājums šiem politiķiem, ka diezin vai pēc vēlēšanām var sanākt tā, ka bez viņiem varēs izveidot valdību. Tik bēdīgi jau nebūs.
Vēl ir bijušās Vienotības krāsmatas, kur pajukušās sorosītiskās partijas vietā tagad ir trīs partijas - Jaunā vienotība, Attīstībai/Par un Jaunā konservatīvā partija (JKP). Tur uz reitingiem nav ko skatīties, jo viss atkarīgs no tā, kā politiķi uzvedīsies pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām. It kā jau plāns ir skaidrs un viltīgs - ar veco zīmolu Vienotība uz priekšu vairs nevarēja rullēt, jo tas bija neglābjami sabojāts iekšējos kašķos un intrigās. Tāpēc tagad ir trīs partijas un it kā izvēle. Šīs partijas vēl var cerēt uz intensīvu propagandu sabiedriskajos angažētajos elektroniskajos medijos un uz administratīvajiem resursiem. Iesēdīsies televizorā žurnāla Ir šarmantā galvenā redaktore Nellija Ločmele un iepravīs elektorāta smadzenes, par ko pareizi jābalso. Bet tik un tā var sanākt, ka, piemēram, Attīstībai/Par vai cita sorosītu trejdekšņa partija nepārvar 5% barjeru un tad tās balsis būs izmestas miskastē. Tad tas būs aplauziens un bēda.
Vēl ir politiska klaunāde KPV LV, ko sponsorē Šveices advokāts Rūdolfs Meroni. Šai partijai neko nekaitē kriminālprocesi, kas uzsākti pret šīs partijas kandidātiem. Partijai var būt pat ļoti labs rezultāts, jo protesta elektorāts valstī ir paliels. Taču jau 6. oktobra naktī sāksies partiju tirgus, un frakcija var pajukt pat īsti kopā nesanākusi, jo tur ir pārāk dažādi cilvēki, kas diezin vai gribēs palikt aktiera Artusa Kaimiņa ēnā kā mūžīgi atstumtie. Tur būs prieks, ka sanācis apčakarēt lielu vēlētāju skaitu, bet uzreiz arī bēdas, ka pie valdības labumu galda šo partiju neviens negaida.
Vēl ir Latvijas Reģionu apvienība, kurai reitings nesola ietikšanu Saeimā, bet ir tomēr kaut kādas cerības. Saraksta pazīstamākais politiķis, bijušais Vienotības deputāts Edvards Smiltēns ir lielisks, taču viņa harismai tomēr diezin vai ir tāda jauda, ka ar to varētu pietikt, lai pārvarētu 5% barjeru.
Būs tā, ka pēc vēlēšanām visi būs vīlušies. Kaut kā būs jāsadiedz kaut kāda ļengana koalīcija, kas būs diezgan līdzīga pašreizējai valdībai. Tas arī nav tas pats briesmīgākais, kas Latviju var piemeklēt, jo vēl sliktāk būtu, ja liela uzvara tiktu dulniem durņiem. Jācer, ka nebūs tik traki, ka vajadzēs atlaist Saeimu un rīkot jaunas ārkārtas vēlēšanas. Tauta jau par to priecātos un labprāt atlaistu Saeimu, taču jēgas no tā būs maz - tikai šūmēšanās, valakordīns un lieki izdevumi valsts kasei. Arī atlaistās vietā jauna Saeima būs apmēram tāda pati. Tā vienkārši ir - sabiedrība ir diezgan sašķelta, ļaužu grupas dzīvo savos noslēgtos kokonos un pašlaik nav pierunājamas mainīt savus uzskatus un politiskās simpātijas. Dažādu kokonu priekšstāvjiem būs jāmeklē kompromisi.