Jaunās Vienotības pēdējie reitingi vairs nav tik satraucoši zemi kā iepriekš. Tagad tie rāda, ka partijai 13. Saeimas vēlēšanās ir tomēr izredzes pārvarēt 5% barjeru – pēc pētījumu firmas SKDS datiem, Jaunajai Vienotībai ir 5,1%.
Bet nu tomēr tā ir staigāšana pa plānu ledu. No vienas puses, partijai ir priekšrocības izmantot savus administratīvos resurus - ministriem ir iespēja iet uz televīzijas studijām un aizrautīgi stāstīt, ko visu viņi jau sakārtojuši un vēl sakārtos. Tur gan ir tā, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis sparīgi iet un visu ko stāsta, bet ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam tik skaisti nesekmējas. Pat ļoti nepārliecinošs izskatās - samulsis, noguris, bēdīgs.
Viņš gan nav tas īstais vainīgais pie obligātās iepirkuma komponentes (OIK) mēslu ievārīšanas, taču ir gana ilgu laiku jau bijis ministrs, lai no viņa varētu prasīt bezkaunīgo shēmu pārtraukšanu. Tur ministram jaudas un drosmes par maz - nav sanācis viltīgais gājiens ar OIK pārsaukšanu par «zaļo sertifikātu», kam nebija atbalsta koalīcijā. Viss, ko viņš var apsolīt, ir OIK izbeigšana trijos gados. Pēc tam viņš mēģina pārsviesties uz ļaužu biedēšanu ar prokremliskiem spēkiem, kas ir banalitāte un tukša propagandas tēma, kuru jau sen privatizējusi Nacionālā apvienība.
OIK guļ uz Latvijas kupra kā smags maiss. Mēs visi kā kamieļi to nesam un nesam
Jaunā Vienotība, agrāk Vienotība, kurai vienu laiku Ašeradens bija līderis, nav gluži bezvainīgi pūkaina pie OIK. Viņa partijas biedrs Artis Kampars savulaik, kad bija ekonomikas ministrs, dalīja «zaļās enerģijas» atļaujas lielā skaitā, diezgan nekorektā veidā atšujot komersantus, kuri laikam nebija no viņam pietuvināto draugu un sponsorētāju pulka.
OIK guļ uz Latvijas kupra kā smags maiss. Mēs visi kā kamieļi to nesam un nesam. Ašeradens vēl varētu demonstrēt kaut cik priecīgāku seju, ja maksājumi par elektrību mājsaimniecībām mazinātos vai vismaz paliktu vecie. Taču laika apstākļi ir iegāzuši - visu vasaru bija liels sausums, un hidroelektrostacijas necik sparīgi nedarbojās, tāpēc enerģija pašlaik ir ļoti dārga.
Vēja stacijas vai mazās hidroelektrostacijas vēl nav tas lielākais ļaunums. Lai ražotu biogāzi, tiek audzētas garšīgas un derīgas lauksaimniecības kultūras un speciāli sapūdētas. Vēl arī no dabasgāzes ražota enerģija tiek skaitīta kā «zaļā». Savulaik it kā ar cēliem nodomiem uzsāktā «zaļās enerģijas» ražošana ir novedusi pie drūmām sekām.
Pārmērīgi dārgas elektroenerģijas dēļ Latvijā investēt neizvēlas nedz vietējie, nedz ārvalstu investori. Lietuvā vācu koncerns Continental investēja 100 miljonu eiro un atvēra ražotni Kauņā, radot 1200 darba vietu. Latvijā šajā laikā Liepājas metalurgs bankrotēja ražošanas augsto izmaksu dēļ, un viena no galvenajām izmaksām, kas iedzina uzņēmumu maksātnespējā, bija tieši augstās elektronerģijas cenas.
Joprojām nav veikta dāsnās vairāku miljardu atbalsta sistēmas izvērtēšana. Speciāli izvērtēšanai izveidotā darba grupa pusgada laikā ir veikusi pārbaudes un atņēmusi atļaujas tikai 20 neefektīvajās stacijās. Visas lielās stacijas turpina strādāt, bet Latvijas iedzīvotāji maksāt trīs līdz četras reizes vairāk nekā jebkur Eiropā. Latvijā viena megavatstunda elektrības no atjaunojamiem energoresursiem maksā 117 eiro, kamēr Igaunijā 23 eiro.
Lielākā daļa (80-90%) komersantu, kas saņem OIK atbalstu, nepilda Eiropas Komisijas atbalsta nosacījumus - tātad atbalsts, kuru uztur nodokļu maksātāji, nemaz nepienākas. Pērn no savām kabatām samaksājam 266 miljonus. Nezin vai tomēr tā ir, ka neko nevar darīt un ka, izbeidzot afēru, Latvija tiktu ierauta briesmīgos tiesu darbos? Varbūt, ja afēra tiek pierādīta, valstij ir tiesības pieprasīt atgriezt naudu un atņemt atļaujas? Ekonomikas ministrs, Ekonomikas ministrija un no korumpētās sistēmas barojošies enerģētikas eksperti atrunājas, ka neko nevar ātri izdarīt, jo jāievēro tiesiskā paļāvība. Taču tiesības uz tiesisko paļāvību ir ne tikai shēmotājiem, bet ikvienam Latvijas pilsonim. Ikviens tiesiski paļaujas, ka valsts vara un uzņēmēji ievēros Satversmes 105. panta normu, kas nosaka, ka īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.
«Trijos gados, trijos gados,» skan ekonomikas ministra refrēns. Trijos gados viss tikšot sakārtots un OIK netaisnības novērstas. Bet - kāpēc ne gada laikā, kāpēc ne jau šogad? Var atgadīties tā, ka Latvijas pilsoņi negribēs paciesties vēl trīs gadus un 6. oktobrī likvidēs OIK shēmotājus ar visām to shēmām paši - nebalsojot par partiju, kas nespēj ar OIK tikt galā.
