Jaunā krāpšana
Cilvēkiem, kam pašlaik 20–30 gadu, vēsturiskā atmiņa nesniedzas visai tālu pagātnē. Taču viss jau ir bijis – gandrīz vai katrās Saeimas vēlēšanās ir atkārtojies tas pats.
Ir nākuši un gājuši politiķu grupējumi, kas pašpasludinās par jauniem, godīgiem un profesionāliem, piesola atmaskot veco eliti un izvest latvju zemi saulītē. Demokrātiskā partija Saimnieks iesoļoja varā ar skarbu Latvijas ceļa valdīšanas kritiku. Andris Šķēle nāca glābt valsti, ko maksātnespējā it kā bija novedušas trīs korumpētas partijas. Ainārs Šlesers ienāca politikā, sunījot vecos kleptokrātus. Marsietis Einars Repše savu stāstu uzbūvēja uz veco, korumpēto politiķu kauliem. Valdis Zatlers taču bija vispār visjaukākais, visjaunākais spēks. Vienmēr šī jauneklība un nesabojātas jaunavības plēves deklarēšana ir bijusi ar lielu krāpšanas, neizpildāmu solījumu piedevu, taču tur neko nevar darīt - tā vienkārši notiek. Tas ir kā jūrā bēgums un paisums. Varas spēki nogurst, diskreditējas, bet zārks nepaliek tukšs - nāk citi, kas pabīda vājākos no siles nost un paši ar visām četrām ierukšķ un strebj. Diemžēl atšķirībā no Vakareiropas demokrātijām Latvijā vāji strādā kadru vielmaiņa tradicionālajās partijās. Pie mums pieņemts nevis mazgāt bērnus, bet taisīt jaunus.
Bēda tikai, ka dežavū, kas atkārtojas atkal un atkal, laika gaitā top aizvien skumīgāks - katrs jaunais jaunas politikas uzvaras gājiens ir blēdīgāks, ciniskāks, liekulīgāks, saturiski tukšāks, kadru ziņā pelēkāks par iepriekšējo.
Jau iepriekš zināms, ka jaunie atmaskotāji un solītāji nekādu jaunu pasauli neuzcels, bet savtīgi shēmos un nesaprātīgi bojās likumus vēl baismīgāk par iepriekšējiem. Dažkārt jauno daiļspēku atnākšana iegadās tik nelāgā brīdī, ka Latvijas ekonomikai tiek nodarīts būtisks kaitējums. Piemēram, Zatlera politprojekta ienākšana nojauca jaunu dzelzceļa vagonu iepirkumu. Tāpēc igauņiem pa sliedēm jau sen joņo moderni pasažieru vagoni, bet mums to nav - jaunie politikas atnācēji postīja visu, ko bija cēlis un būvējis Šlesers. Bija aizdomas, ka iepirkumā kaut ko savā kabatā iebāž šleseristi. Zatleristi arī gribēja pasildīt rociņas. Beigās vispār viss iepirkums aizķērās, ieklemmējās un nojuka. Ne Sašam, ne pašam.
Agrākos laikos jaunie politiskie spēki zvejoja sev elektorātu pie veciem ļaudīm - pie pensionāriem. Tagad politikāņi visādi cenšas iztēloties par jaunajiem tieši jauniešu priekšā - liels uzsvars priekšvēlēšanu kampaņā ir uz propagandu interneta sociālajos tīklos feisbukā un tviterī, kur notiek intensīva propagandiska smadzeņu masāža. Atmaskojumi un pseidoatmaskojumi tur ir vienā jūklī, un neko vairs nevar saprast. Politiķu mimikrija ir amizanta - personāži, kas pabijuši trijās un sešās partijās, kam sirmi mati vai plika galva, uzdodas par jaunajiem. Te gandrīz vai jāpiekrīt Aigara Štokenberga TV24 raidījumā Preses klubs paustajam, ka agrāk bija aktuāls humorīgs sauklis «Glāb valsti, noslēp vecmāmiņas pasi!», bet tagad vēlēšanu dienā derētu noslēpt mazdēla pasi, kas grasās nobalsot par klauniem.
No klauniem klauniskākā ir pat ne KPV.LV, kas vēl ir tas mazākais ļaunums. Ir partija, kas saucas par Jauno konservatīvo partiju (JKP), taču tajā nav pat ne kripatas konservatīvās politikas šā vārda klasiskajā izpratnē. JKP ideoloģija ir drīzāk boļševistiska, maoistiska, vienkārši graujoša. Tās jau ir nevis reformas, bet kaut kas līdzīgs Ķīnas kultūras revolūcijai, kur vecie valsts pārvaldes darbinieki tika noņemti no amatiem un pārcelti uz laukiem pāraudzināšanai mazkvalificētos darbos. JKP īsajā programmā ir solījums samazināt valsts un pašvaldību pārvaldē strādājošo skaitu par 30 procentiem. Tas nozīmē atlaist no darba apmēram
75 tūkstošus cilvēku, kas rūpējas par siltumu un ielu remontiem, par ūdeni, kanalizāciju, satiksmi, drošību, izglītību, nodokļu iekasēšanu un sociālām lietām. Kur kādi zinātniski pamatoti aprēķini, ka tas dos ko pozitīvu, ka tieši 30% ir tas, kas vajadzīgs? JKP spēlē uz populistiskas stīgas, ka ierēdņu Latvijā par daudz, un sola ko pilnīgi idiotiski pārspīlētu. Apzināti sola, jo diezin vai neapzinās sava solījuma sviestu.
Lai gan… Varbūt arī neapzinās. Vērojot šīs partijas kampaņas klipos redzamās Jāņa Bordāna, Jutas Strīķes un Jura Juraša izbolītās acis, rodas iespaids, ka politiķi jau paši tic tam, ko nes.
Strīķe un Jurašs savā iepriekšējā ampluā vāji strādāja, vācot pierādījumus pret koruptantiem. Tagad viņi pretendē uz reālu likumdošanas varu. Tātad viņu iniciētie likumi būs tādi, ka pierādījumus nevajag - pietiek ar pārliecību, ka sliktie ir slikti. Vai kaut kas tāds jau reiz nav bijis vēsturē Staļina laikā?
JKP nav vientuļa - Jaunajā Vienotībā ir politiķis Andrejs Judins, kam arī revolucionārā pārliecība ir svarīgāka par pierādījumiem. Boļševistisks revolucionārisms vienā, otrā, trešajā partijā jau vairs nav joks, bet sasniedz bīstamus izmērus.
Jaunā paaudze, kas piedzimusi jau atbrīvojušās Latvijas, padomju varas murgu nenospiestajos laikos, pagaidām vēl nav gana nobriedusi un tāpēc manipulējama. Bet uz šo paaudzi ir cerība, ka tā tiks kaut kur augstāk un tālāk. Vienkārši jāpaiet vēl mazliet laikam, jāpārdzīvo, ka viņi paši pieviļas, pieaug un pēc tam veic korekcijas savā priekšstāvju izvēlē, paši iesaistās politikā un valsts pārvaldē. Galu galā jau viss beidzas labi. Būs labi arī Latvijā. Pēc šā gada 6. oktobra vēl varbūt nebūs visai labi, taču tālākā perspektīvā būs.