Ja raugās uz makroekonomiks skaitļiem, Latvija pašlaik piedzīvo pat necerētu ekonomikas augšupeju – vēl pērn pie budžeta sastādīšanas valdība bažīgi un pieticīgi ievērtēja savās prognozēs daudz mazāku IKP pieaugumu, nekā konstatējams pašlaik – šā gada otrajā ceturksnī IKP audzis par 5,1%, un nekas neliecina, ka tuvā nākotnē varētu būt kāds kritums. Var jau skeptiski devalvēt šo ciparu, sakot, ka tas ir grāmatvedisku triku rezultāts, taču arī citi ekonomiku raksturojoši skaitļi liecina ja ne par varenu izrāvienu, tad vismaz par to, ka nav pamata runāt, ka būtu depresija, recesija un krīze.
Tur arī nav nekādu lielu brīnumu, jo no Latvijas neatkarīgu iemeslu dēļ pašlaik globālais fons ir labvēlīgs, biržu burbuļi neplīst, uz Latviju ietekmi atstāj tas, ka pērn bija piebremzējusies Eiropas struktūrfondu apguve, taču pašlaik ar šo adatu ir iešpricētas prāvas summas adrenalīna, un ceļi tiek būvēti. Tas savukārt skubina arī citu nozaru rosību. Prātīgs saimnieks apzinās, ka šādos sinusoīdas augšupejas brīžos vajag veidot uzkrājumus, lai vieglāk pārdzīvotu nākamības kritiena laikus, taču te tev nu bija! Ministrijas nākamajam budžetam iesniegušas papildu pieprasījumus par 1,1 miljardu eiro, un nabaga premjeram Mārim Kučinskim nu jāuzņemas nepateicīgā skopuļa loma, paužot, ka šāda milzu apetīte nebūs apmierināma.
Daudziem cilvēkiem ekonomikas izaugsme nevis dod prieku, bet rada milzu raizes - cenas, sodanaudas, visādi maksājumi kāpj, bet viņu ienākumi paliek uz vietas
Lai vai kā, ekonomikas stāvoklis ir tik augšupejīgs, ka politekonomiskā elite varētu nebeidzami gavilēt un bez bažām raudzīties uz savām izredzēm pēc 13. Saeimas vēlēšanām saglabāt varu, taču tik skaisti nemaz nav. Ir jaušams, ka vēlēšanās briest jo liels protesta balsojuma īpatsvars - uz urrā rullē populisti ar debesmannīgiem solījumiem un zvērīgu kritiku, ļaužu masas interneta sociālo tīklu pļāpātavās ir apņēmušās valdošos padzīt ar kakainu koku. Artusa Kaimiņa partija jau apsteigusi Nacionālo apvienību reitingos, bet vēl jau ir arī Jaunā konservatīvā partija, kas tāpat cer uz niknajiem un pašlaik vēl neizlēmušajiem vēlētājiem. Varbūt tā pat ir Latvijas laime, ka vēlēšanās startē divas dulnas māsiņas un tās viena otru noēd. Būtu brīnišķīgi, ja 5% barjeru pārvarētu tikai viena, bet otras iegūtie gandrīz 5% balsu iekristu miskastē.
Kamdēļ šāda nekrietna netaisnība - nepateicīgā tauta nenovērtē dižos labiešu sasniegumus?
Tā gadās. Ne tikai Latvijā un tagad, bet jo bieži pasaules vēsturē ir darbojies paradokss, ka lielas jukas, vandalisms un revolūcijas notiek brīžos, kad sliktākais jau aiz muguras, kad parādās kādi cerību stariņi uz labāku dzīvi, kad atnāk kāds spožs Stolipins, kas ievieš reformas, kad karalis nāk pie prāta un pats iedod kādas brīvības. Nepateicība ir pasaules alga, un valdnieks tiek giljotinēts vai nošauts aukstā pagrabā pie beigtām žurkām. No Latvijas neseno laiku vēstures spilgts piemērs ir 2009. gada 13. janvāra barbariskie grautiņi un Aigara Kalvīša krišana.
Pašlaik gan grautiņi nedraud, jo ir bijis plaši vaļā ventilis - lēto aviokompāniju biļetes uz Lūtonu un Stanstedu, taču ir palikuši tie, kas akmeņus tiešā veidā nemetīs, bet savu balsi vēlēšanās gan realizēs tā, lai tas būtu akmens Saeimas nama rūtīs.
Protesta balsojumu pašlaik Latvijā baro tas, ka pastāv jo daudz profesiju vai biznesa veidu, kas nav ar infrastruktūras projektu plauksmi tieši saistīti. Daudziem cilvēkiem ekonomikas izaugsme nevis dod prieku, bet rada milzu raizes - cenas, sodanaudas, visādi maksājumi kāpj, bet viņu ienākumi paliek uz vietas. Kur te izaugsme? Skaidrs, ka valdība melo. Kad ministrs runā par sasniegumiem no televizora ekrāna, pārskaities skatītājs redz nevis seju, bet noēdušos vepri, kas pašapmierināti un augstprātīgi kasa savu trekno vēderu.
Neba trūcīgākie, slimākie un vecākie ir tas pamata elektorāts, uz kuru cer protesta un neizlēmušo balsu zvejnieki - par Jutu vai Artusu sliecas balsot jauni cilvēki, kas bija mazi un neatceras, ar kādu nekaunīgu ļaužu muļķošanu pie varas tika Einars Repše. Tagad gan pat Repše salīdzinājumā ar saviem šodienas pēcnācējiem šķiet bijis gluži konstruktīvs.
Neapmierinātība, nepacietība, izmisums, skaudība, ka citiem laikabiedriem sāk iet labāk, objektīva vai subjektīva nevare tikt līdzi izaugsmei, pārdot savu preci vai darbu dārgāk ir psiholoģisks pamats dusmām. Savukārt politikas manipulatoriem, kas nav pie siles, šis laiks ir iespēja un stimuls censties, jo ir parādījies piķis, ko pārdalīt un neaizmirst savu kabatu. Provocēt zākāšanos internetā un solīt no sērijas «samazināsim nodokļus un pacelsim pensijas» ir viņu primitīvā maize.
13. Saeimas vēlēšanās partijas sacentīsies daudzās dažādās frontēs - latviskie pret krieviem, valdošie pret opozīciju, kreisie pret labējiem, konservatīvie pret liberālajiem, zaglīgie pret godīgajiem, jaunie pret veciem, homofobie pret tolerantajiem, bet pati galvenā cīņa būs starp tiem, kas draudzējas ar veselo saprātu, un tiem, kam aizbraucis širmis. Nebūtu slikti, ja vinnētu prāta, nevis emociju partija.
