Sproģis iznīcināts. Ko tālāk?
 
©F64

2007. gadā partija Saskaņas centrs izvirzīja par kandidātu Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu – godājamu juristu, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju. Diskusijas par, pret un ap Endziņu bija par visu ko citu, tikai ne par to, kura partija viņu virzījusi. Tolaik tas bija pats nesvarīgākais jautājums no visiem, kas Endziņam varētu kaitēt.

Tagad sociāldemokrātiskā partija Saskaņa paziņoja par baptistu mācītāja Pētera Sproģa izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, un nepagāja pat divas nedēļas, kā Sproģis tika nospārdīts tā, ka neizturēja un atsauca savu kandidatūru.

Amerikāņi nevarēja iedomāties, kādā vilku bedrē nonāks Sproģis

Kas ir mainījies desmit gados, un kāpēc Saskaņas konkurenti tik asiem ieročiem iznīcināja Sproģi?

It kā jau nekas. Saskaņa joprojām parlamentā sēž opozīcijā.

Mainījies ir tas, Saskaņa ir mainījusies. Tā saucamās latviskās partijas sāk just jauna, tagad jau pa īstam nopietna konkurenta elpu pakausī. Un dabiski, ka nevēlas laist šo konkurentu pie siles.

Agrāk Saskaņai kā svaru bumba pie kājas karājās līgums ar Putina Vienoto Krieviju, taču tagad līgums ir lauzts. Saskaņa ir veikusi vēl virkni pasākumu, lai tai nevarētu pārmest nelojalitāti Latvijas valstij. Tagad partijai palīdzot Amerikas sabiedrisko attiecību konsultanti, kas veidojuši republikāņa

Džona Makeina kampaņu. Ļoti iespējams, ka Saskaņas kurss uz latviešu politiķu aicināšanu savās rindās un baptistu mācītāja virzīšanu par prezidentu ir amerikāņu ieteikums. Tas būtu efektīvs gājiens, ja ārzemju speciālistiem netrūktu pietiekami dziļu zināšanu par latvju mentalitātes mītu un murgu, naidu un baiļu pasauli. Amerikāņi nevarēja iedomāties, kādā vilku bedrē nonāks Sproģis…

Kurss uz Rietumiem partijai ir maksājis dārgi - valstij nelojālie vēlētāji no Saskaņas ir novērsušies, ekstrēmākie politiķi no partijas aizgājuši, ar Krievijas režīmu attiecības ir sarautas, līdz ar to kaimiņvalsts federālie mediji par Rīgas mēru Nilu Ušakovu vēsta vai nu sliktu, vai neko.

Taču, lai ko Saskaņa darītu, to lamā vēl niknāk - par prokremlisku, prokrievisku un vēl visādos sliktos vārdos. Nacionālā apvienība ir novilkusi «sarkano līniju» un aicina visus labējos parakstīt memorandu, ka nekad, nekad ar Saskaņu nedraudzēsies.

Vispār jau gan tāda «sarkano līniju» vilkšana politikā ir slidena, jo politiķi tā iedzen paši sevi kādos nākamības strupceļos, kur ievēlēta Saeima nevarēs izveidot valdību viscaur sašvīkāto «sarkano līniju» dēļ. Attaisnojums šādai līnijai varētu būt varbūt vienīgi Latvijas Krievu savienības gadījumā, kas tad nu patiešām ir prokremliska.

Ir pagalam nelāgi tādā ziņā, ka Saskaņai arī ir vēlētāji. To ir ļoti daudz, un tie ir Latvijas Republikas pilsoņi, kas, par spīti skumīgajam dzīves līmenim un atvērtiem vārtiem uz visām Krievijām un Lielbritānijām, ir palikuši šajā valstī, strādā šeit, audzina šeit bērnus un maksā nodokļus šai valstij. Viņi joprojām cer, ka šī valsts būs viņiem labā, baltā māmuļa, nevis sadistiska pamāte. Taču skarbā politiskā telpa un valstī valdošā vara visu laiku cenšas viņiem uzlikt dubultu krustu kaklā. Nepietiek, ka viņi cieš visas tās pašas nejēdzības, ko etniski tīrie, pareizie latvieši; nepietiek, ka sevi par labējiem un liberāliem sludinošie politiķi katru mēnesi saražo kaudzēm likumu, kas ir no sērijas «aizliegt», «ierobežot», «sodīt», jaukties cilvēku privātumā un kontrolēt viņu eirocentus. Latvijas krievu etniskajai grupai vēl jācieš arī nemitīgs valodas presings. Nu var vēl saprast domu, ka par valsts naudu nav jāfinansē skolas un augstskolas krievu valodā, taču izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis panācis aizliegumu arī privātās augstskolās mācīt krievu valodā. Tas ir kā valstij iet iekšā dzīvoklī un pacelt virtuvē katliņa vāku, lai pārbaudītu, kādu zupu ģimene vāra pusdienām.

Dabiski, ka, ikdienā dzirdot, ka būs vēl vairāk visādas žņaugšanas, krievu etniskā grupa saskābst. Cik reižu viņi grib būt lojāli un izkāpt no āliņģa, tik reižu viņiem iesper ar kāju un iestumj atpakaļ. Ja viņi dzird, ka partija, par kuru viņi balso, nemūžam nedabūs pārstāvniecību parlamentā, tā ir galvas bāšana zem ledus. Tādēļ cilvēki ieraujas savā kokonā pie Krievijas propagandas televizora un griež zobus.

Kurp gan Latvija tādā garā var aizbraukt savā nākamajā, skaistajā simtgadē?

Ja paveiksies, tad nenotiks nekas etniski tektoniski briesmīgs. Bet tik un tā šāda politika neved uz turīgu valsti, un arī uz latviešu valodas un kultūras stiprināšanu tā patiesībā neved.

Jo iekļaujošas demokrātijas trūkums veicina materiālu trūcību, bet materiāli trūcīga sabiedrība noplicinās arī kulturāli un garīgi.

Vajadzētu būt tālredzīgākiem, taču šis apvārsnis politiķiem ir par augstu.