Interneta haoss un likumsargu panika

Bija laiks, kad Vienotība viena pati bija visprogresīvākā pratēja apieties ar interneta portāliem un sociālajiem tīkliem. Īpaši iecienīts bija tviteris (Twitter), kur sorosīti jutās kā vienīgie mājas iemītnieki – sūtīja cits citam bučiņas, apmainījās ar glaimiem un lamāja konkurentus. Taču pamazām jaunās tehnoloģijas ir pamanījušas arī citas partijas. Arī Nacionālā apvienība jau sen augām dienām dragā savus nacionālistiski mugurkaulainos vēstījumus. Saskaņas Nils Ušakovs regulāri ziņo par Rīgas domes varoņdarbiem, turklāt ne tikai latviski, bet arī nevalsts valodā. Ilgu laiku internetu nesaprata zemnieciski lēnīgā ZZS, taču tagad arī tā ir kļuvusi gana medijpratīga.

Protams, ka sociālie tīkli ir vide politiskai reklāmai un propagandai. ASV prezidents Donalds Tramps nebūtu ASV prezidents, ja nebūtu aktīvi izmantojis tviteri; bez interneta nebūtu kritušas arābu valstu sīkstās diktatūras. Līdz ar interneta lapu un portālu nozīmes pieaugumu, mazumā ir gājusi televīzijas, radio un drukātās preses ietekme; tāpat politiskajā propagandā mazāk jēgas ir klasiskajiem agrāko laiku aģitācijas veidiem - āra reklāmai, brošūrām un dzīvām sarunām aci pret aci ar vēlētājiem. Tur gan arī nevar pārspīlēt interneta lomu, jo visas vecās lietas jau arī vēl nav zudušas. Cilvēki pagaidām mēdz arī lasīt avīzes, tikties, pārvietoties un domāt paši, ne tikai čatot, šārēt, laikot un sērfot. Par to sorosītiem īpaša sāpe, jo viņi laikam bija domājuši, ka viņu uzmācīgā trollēšana internetā konvertēsies tikpat labos rezultātos politikā. Tomēr tik skaisti nav.

Kad monopols izšļucis no rokām, ir pienācis laiks kaut ko darīt. Viena no Latvijas galvenās sorosītes, bijušās laikraksta Diena redaktores Sarmītes Ēlertes uzcītīgākajām skolniecēm - teicamniecēm Inga Spriņģe demonstrē fantastiskas spējas dabūt ārzemju finansējumu priekš iekšpolitikas spēlītēm.

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica, kur strādā Spriņģe, un Latvijas mākslīgā intelekta un audio analīzes tehnoloģiju startaps Toneboard ir saņēmuši Google Digital News Initiative (DNI) Innovation Fund atbalstu, lai izstrādātu faktu pārbaudes platformu. Izmantojot šo platformu, ikviens varēs visu ko pētīt internetā, bet jau iepriekš skaidrs, ka Spriņģes pētījumi tiks pasniegti kā patiesībā pēdējā instancē - šie pētījumi būs, maigi izsakoties, tendenciozi - sliktie, nepareizie un ļaunie, visticamāk, būs tādas partijas kā Saskaņa vai ZZS, savukārt sorosītu Vienotībai, Jaunajai konservatīvajai partijai un partijai Kustība PAR Spriņģes mākslīgais intelekts iedalīs gaišo spēku lomu. «Kvalitatīva žurnālistika» būs tā, kas fano par Strīķi un Ašeradenu, un attiecīgi otrādi - nepareizā būs tā, kas gluži par šiem spēkiem nečurā stringos.

Google šim projektam piešķir 50 000 eiro. Cepuri nost! Tā piezīsties pašas mātes meklētājprogrammas Gūgles pupam un par šo naudu vēl maisīt iekšpolitikas netīro virumu ir jāprot.

Mākslīgais intelekts, kas atpazīs ļaužu sejas, balsis un rakstības stilu. Nu sviests pilnīgs - cenzūra un izsekošana, kaut kāds Džordža Orvela romāns par dzīvnieku fermu vai 1984. gadu!

Ir kaut kā vēsturiski sanācis tā, ka visādas Prokrusta gultas dabiskajiem politikas procesiem likumos ir iespiedis sorosītiskais strāvojums, kas agrāk saucās Jaunais laiks, vēlāk Vienotība. Ar liekulīgu, bet populāru lozungu mazināt naudas varu politikā ir ieviesti partiju priekšvēlēšanu finansējuma griesti, ierobežotas iespējas spnsorēt partijas un tādā garā. Tur gan ir sanācis pavisam komiski, ka tieši pati Vienotība ir dabūjusi vissāpīgāko bumerangu ar priekšvēlēšanu izdevumu pārtēriņu, kamdēļ tai pat atņemts valsts finansējums un uzlikts naudas sods. Bet nu tas īpaši netraucē - elektorāts kā zelta zivtiņa faktus ātri aizmirst, un tik un tā Vienotība var stāstīt, ka visi citi sliktie.

Skaidrs, ka priekšvēlēšanu laikā partijas blēdīsies ar savām kampaņas izmaksām un centīsies tās atkal noslēpt. Tur būs atkal ne tikai apzināti ļaunas nešķīstības, bet arī atsevišķu biedru naivi individuālās kampaņas, apejot partiju centrālo kasi un vadību. Būs visādi brīnumi. Tādēļ nelāgā situācijā ir slepeni speciālais kantoris Korupcijas novēršanas un apkarošanas dienests (KNAB), kam likumi ir uzdevuši kontrolēt partiju naudas lietas. Tur neko nevar darīt - pat, ja arī likumi ir stulbi, tie jāpilda.

Taču interneta vide ir kaut kas neprātīgi neaptverams un grūti kontrolējams, kur likumi mēdz švaki strādāt. Tā ir kā Mežonīgie Rietumi deviņpadsmitā gadsimta vidū - ir kaut kas, kur šerifs var kaut ko darīt, bet līdztekus pastāv procesi, kur valstu valstiskās varas netiek laikmetam līdzi un neko nesaprot. Tāds sociālais tīkls kā feisbuks (Facebook) ir kaut kas apmēram līdzīgs apaļam sludinājumu stabam, kas nemitīgi griežas. Ja cilvēkam ir kaut kas vēstījams citiem, viņš pie šā staba piesprauž savu bildīti vai tekstiņu. Ja viņam ir daudz draugu vai vēstījums ir interesants, tad tas parādās citiem ļaudīm vēl un vēl. Ja tas nav interesants, tad tas pazūd jeb «vīkizējas» - vājinās. Te pastāv iespēja iemaksāt naudiņu, un ar to pelna Facebook - lai algoritmi programmā nodrošinātu vēstījuma parādīšanos atkal un atkal. Muca griežas, un tai piespraustā «sludinājuma lapiņa» netiek norauta.

Cik daudz šādas naudiņas ir legālā un nelegālā apritē? KNAB tagad ir dziļā nesapratnē, kā to noskaidrot un saskaitīt.

Nesapratne ir tik dziļa, ka KNAB vadītājs Jēkabs Straume ir publiski pieļāvis domu, ka vajadzētu feisbuku nobloķēt, ja tas neatklās, cik naudas politiķi iegulda savā pašslavināšanā.

Tas nu gan skan pavisam paglupi - nevajadzēja Straumem tā runāt. Var jau sociālos tīklus arī nobloķēt, bet tad tas būtu pagalam totalitāri un nepopulāri. Lielā Ķīna dzīvo bez feisbuka, taču vai Latvijai būtu tas jākopē? Ja upē ir slīkonis, tad diezin vai būtu prāta darbs upes straumi noslēgt, lai vairs neviens atkal tur nenoslīkst.

Sponsorētā izplatīšana jeb «būstēšana» feisbukā nemaz jau tik ļoti pārmērīgi dārgi nemaksā - par kādiem trim eiro var sasniegt pat 1000 ļaužu auditoriju. Visa Latvijas feisbuka auditorija ir apmēram 700 tūkstoši, taču propagandai tā visa nav nepieciešama. Interneta speciālisti prot reklāmu virzīt mērķtiecīgi - nevis vienkārši visiem, bet noteiktām vecuma, profesiju, interešu grupām, noteiktu reģionu iedzīvotājiem. Lielās izmaksas ir nevis tīri tehniskajā «būstēšanā», bet mazliet citur. Pastāv Latvijā virkne sabiedrisko attiecību firmu, kas nežēlīgi apčakarē un izslauc savus klientus - tajā skaitā politiķus un viņu sponsorus, iestāsta, ka interneta lietas maksā dārgi. Šveices advokāts Rudolfs Meroni pašvaldību vēlēšanās izšķaidīja miljonus, bet reālā interneta propagandā nokļuva labi ja pārsimt tūkstošu. Daudzās sabiedrisko attiecību firmas un Meroni vajadzības pārstāvēt solījušie politikāņi ir milzīgo naudu «nokopuši», un atdeves nav nekādas.

Straumem nevajadzētu iet Spriņģes pavadā un draudēt aizvērt feisbuku, bet vairāk paklusīties, ko runā visādi meroņveidīgie politikas aizkulišu vīriņi, cik kurš kuram un par ko maksā. Tur varbūt ne viena vien krimināllieta sanāks.