E-veselības neveselība
Lielas ķibeles ģimenes ārstiem un pacientiem rada e-veselība jeb ieviestais jaunums – zāļu receptes un slimības lapas dakteriem nu vairs nav jāraksta uz papīra, bet virtuālajā interneta vidē. Sistēma palaikam mēdz «uzkārties», vienā brīdī bijis arī hakeru uzbrukums, kamdēļ sistēmas operators uz kādu laiku e-veselību atslēdzis. Tur amatpersonas komiski pinās skaidrojumos, kad tas īsti bijis, kas noticis vai kas izdarīts, lai aizsargātos.
Bet nu, kā ir, tā ir. Vai tādu e-veselību vispār vajadzēja? Protams, ka vajadzēja. Ir vispār tā kā 2018. gads, kad pasaulē jau pilnā sparā tiek liktas lietā jaunās tehnoloģijas - e-veselība ir labākai pārvaldei un ērtībām. Ietaupās laiks un papīrs, un visādas citādas jaukas lietas ir dabonamas no iespējas vienkāršākos ārstniecības gadījumos cilvēkam neiet pie ģimenes ārsta, nesēdēt rindā un nokārtot visas lietas ar tālruni un e-pastu. Bēda tikai, ka pagaidām e-veselība ārstiem rada vairāk neērtību nekā ērtību. Ir jāiemācās ar to apieties, tur orientēties. Tur e-veselībā iekšā viss ir samudžināts, neparocīgs, grūti saprotams. Sistēmas veidošanas gaitā ir bijis tā, ka nevis kāds viens smadzeņu centrs ir to veidojis, bet ir kopā saliktas daudzas iestrādes un pusizstrādes. Tas ir smagnēji, tāpēc dažbrīd, kad vienlaikus ir ļoti daudz lietotāju, sistēma «uzkaras». Laikam jau tā e-veselība ir diezgan liels brāķis, kas radies ilgā laika posmā, kurā mainījušies ministri un astoņi dažādi uzņēmumi ir «nokopuši» 10,2 miljonus eiro, un šai naudai ne gailis pakaļ vairs nedziedās.
Protams, ka tas ir dārgi un ir pārmaksāts, taču prasīt tagad Ģenerālprokuratūrai, lai tā kaut ko atklāj, ir tukši. Neko vairs nevar atklāt un pierādīt. Vai tur nebija naudas «atripinājumu» Veselības ministrijas ierēdņiem? Droši vien bija. Ļoti iespējams, ka bija. Taču KNAB darbiniekiem Jurim Jurašam un Jutai Strīķei šajā laikā bija citi, svarīgāki uzdevumi - bija jāfabricē lietas pret Vienotības konkurentiem, jātaisa «masku šovi», trīs gadus jāklausās «oligarhu» sarunas viesnīcā, lai pēc septiņiem gadiem tās pasviestu kā kaulu sunim žurnālītim Ir, kas no publikācijas mazliet pavairo savu tirāžu. Īsta korupcija KNAB maz interesēja. Turklāt pie e-veselības pašā sākumā strādāja un 2,9 miljonus nopelnīja tāds uzņēmums, kuru pat skaļi nevar saukt vārdā, jo tas ir stratēģiski un transatlantiski nozīmīgs. Šis uzņēmums par baisi milzīgu naudu izvilka pa latvju zemi morāli jau pavecus optiskos kabeļus. Un advokātu kantoris, kas šo pasākumu apkalpoja, ievilka nāsīs astoņus miljonus. Tur tad latviešiem bija jāpārmaksā, bet nedrīkst gausties, ka pārmaksāšana sanāk diezgan paprāva. Bet ir jau arī bijis labums - ļoti ātrs internets, kas diezgan ilgu laiku ļāva mums lepoties, ka tas ir visātrākais Eiropā.
Vispār jau jaunās tehnoloģijas ir tādas lietas, kur grūti pateikt, cik kas maksā. Kaut kādu elektronisku štruntu var pārdot par 3, 300 vai tikpat labi par 3000 eiro. Šo priekšmetu cena ir atkarīga no tā, cik ļoti patērētājs tic tam, ka priekšmets ir tā vērts, cik tas maksā. Vēl nenosakāmāks ir intelektuālais kapitāls, kas tiek pārdots tirgū. Laikam nākamībā lielā visa veida ekonomiskā un politiskā vara piederēs tiem cilvēkiem, kam ir smadzenes, kas prot programmēt, bet vergos šai kastai cilvēki, kas to neprot, kas ir «tējkannas» - vienkārši un naivi lietotāji. Tāpēc e-veselība maksā 10,2 miljonus. Varam vēl priecāties, ka ne 20 vai 30 miljonus.
10,2 miljonus par e-veselību visvisādi apsmej jauno tehnoloģiju eksperti, taču te jāievēro, ka šie eksperti ir tādi eksperti, kas nav tikuši klāt valsts pasūtījumam. Būtu viņi piezīdušies valsts naudas pupam, dziesma būtu pavisam cita - ka ieguldīts milzu darbs un visas izmaksas pareizas. Latvijā ekspertu ir vairāk nekā naudas, un visiem ekspertiem naudas nepietiek. Un tas ir lieliski - Latvija tātad nav sēņu valsts, un ir starp mums ļaudis, kas saprot šo to no jaunajām tehnoloģijām! Tas ir perspektīvi.
Vai būtu jādibina kaut kāda parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas tagad ņemtos pētīt, kur palikusi e-veselības nauda?
Nav jādibina. Tas būtu tikpat bezjēdzīgs pasākums kā «oligarhu» vai Citadeles komisija. Neko vairāk par apsaukāšanos no šādas komisijas mēs nesagaidītu, turklāt diezin vai kaunināšanas upuri būtu īstie vainīgie pie naudas izpļekāšanas. Tur viss būtu atkarīgs no tā, kas skaļāk bļautu, ka zog, bet pats būtu lielākais zaglis - akurāt tā, kā tas pašlaik ir pie «oligarhu sarunu» lietas.
Kas un ko tur varētu pētīt? Varbūt e-veselību varētu papētīt Valsts kontrole caur naudas izlietojuma lietderības prizmu. Teorētiski, ja tur konstatētu kādu lielu nelietderību, pēc tam varētu pieslēgties klāt arī tiesībsargājošās iestādes. Taču zinām jau, ar ko mēdz beigties Valsts kontroles konstatētās nelietderīgi iztērētās valsts naudas summas. Pie Dienvidu tilta savulaik tika apjausts, ka puse briesmīgi lielās naudas ieslīdējusi Vācijas komercbanku rīklēs un vēl 25 miljoni latu zuduši kā nu pavisam konkrēti nelietderīgi iztērēti. Vai tam bija kādas sekas? Nebija. Labās, latviskās partijas naudu iztērēja, un tas ir skaisti. Tas viss jau sen apaudzis ar sūnām.
E-veselība ir laba un vajadzīga, un tā jādarbina vien. Gan jau pamazām dakteri pie tās piešausies un tehniķi novērsīs nepilnības. Būs par to jāpārmaksā, bet tāds mums, latvjiem, liktenis - visu laiku pārmaksāt. Un jālūdz Dievs tas Kungs un datoru dievi, lai kāds amatierhakeris aiz gara laika garāmejot neielaiž sistēmā kādu letālu vīrusu.