Biedri, nākotne jau sen ir pienākusi!
Ik gadu, kad pienāk janvāris, atmiņā neviļus atnāk 1991. gadā pieredzētais barikāžu laiks – ugunskuri Vecrīgā, smagā tehnika no laukiem pie Ministru kabineta, apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Domāju, ka līdzīgi ir ikvienam, kas tolaik bija aculiecinieks dramatiskajiem notikumiem un dažādu pretrunīgu sajūtu un domu mikslim, kas tolaik valdīja ļaužu galvās. Bija nez no kurienes radusies drosme, kas mijās ar baiļu brīžiem, brīvības alkas un milzu nelabums pret tumšo varu, kas vēl negribēja padoties. Uz barikādēm stāvēja vienota tauta, kas bija gatava pašuzupurēties augstu, svētu ideālu vārdā. Mēs gribējām brīvu, neatkarīgu valsti.
Un notika brīnums - valsti dabūjām. Daudz lielākas tautas - kurdi, katalāņi un citi - joprojām par savu valsti tikai sapņo. Mums ir. Tas ir milzu dārgums.
Uz barikādēm skanēja ne tikai latviešu, bet arī krievu valoda. Tolaik nešķiroja, kādā valodā runā, bija pašsaprotami, ka arī krieviem padomju vara ir pieriebusies. Skumji, ka etniskā sašķeltība indē valsts attīstību un viss ir izdarīts nepareizi - tā vietā, lai Latvijas minoritātes demokrātiski iekļautu pie Latvijas patriotiem, ir notikusi atstumšana, bezjēdzīgi centieni krievus asimilēt, pazemot, nemitīgi atgādināt, ka viņi ir okupanti. Pretējā puse zem presinga tad arī saceļ spuras gaisā un ieslēdzas savā kokonā pie televizora, kur viņu smadzenes masē Kremļa gēbelsi Kiseļevs un Solovjovs. Bet vēl jau priekšā izaicinājumi, kas būs tad, kad labklājība Latvijā celsies un šurp nāks trešās pasaules daudzkrāsainie ļaudis. Diezin vai represīva spiešana būs tas, kas padarīs latviešu valodu konkurētspējīgu, un žogs uz robežas arī neko nelīdzēs.
Barikādes bija ilūziju un naivuma laiks. Šķita, ka pietiks tikt pie brīvības un jau dažos gados Latvija dzīvos turīgi un sociāli labklājīgi kā kāda Dānija vai Vācija. Ar to tad nu gan diezin kā nav veicies. Ir jau 2018. gads, bet, kā nesen izteicās viens slavens blogeris - pasaules apceļotājs Varlamovs, «Rīga vairs nav Padomju Savienība, bet vēl nav Rietumi». Ar šo realitāti jāsamierinās, jo ir izrādījies, ka nav iespējams vienā, divās un pat ne trijās dekādēs iznīcināt padomju cilvēku, kas dzīvo sabiedrības galvā. Lai arī kā censtos tikt no viņa vaļā, padomju cilvēks atkal tādā vai citādā veidā iznirst un traucē domāt, strādāt, mācīties, audzināt un elpot tā, kā brīvam cilvēkam pieklātos. Līdzīgi kā cietumniekam, kas ilgi dzīvojis aiz restēm, grūti adaptēties pasaulē, kur nav jāmostas un jāguļas pēc uzrauga komandas, bet pašam jāuzņemas atbildība.
Bet te ir viens paradokss un kalambūrs apakšā. Viena no nebrīva, atkarīga cilvēka pamatpazīmēm ir pie savām naudiskajām un ģimeniskajām nelaimēm kaut ko vainot - kādus ārējos sliktos cilvēkus vai apstākļus, kam noder valdība, pašvaldība, parlaments, «oligarhi», Briseles birokrāti, ebreji, krievi, septiņsimt verdzības gadi… un arī padomju laiki. Taču arī padomju laikus nav vairs ko vainot. Tie ir aizgājuši un izkūpējuši jau sen. Par daudz gremdēties pagājībā ir neauglīgi, tāpat kā kalt neadekvātus nākamības plānus. Adekvāti ir dzīvot tagad, šodien, domāt, ko pašlaik darīt, lai savu dzīvi padarītu labāku.
Galvenie čekisti ir jau apsprāguši, taču viņi savos rēnajos kapos var tīksmināties, ka ļaunums, kuru viņi sēja, joprojām dīgst un labi aug. Tik daudz laika pagājis, bet joprojām čab čekas maisi. Ir liela ziņkārība, kas tajos iekšā. Vieglāk gan laikam pateikt, kas tajos nav iekšā. Skaidrs, ka ikviens zinātnieks vai kultūras cilvēks, kas padomju laikā pabija kapitālistiskajās ārzemēs, bija spiests ziņot. Kā tad bez tā? Un arī sēdēt ideoloģiski svarīgos amatos bez sadarbošanās ar varu nevarēja. Nu var jau maisus atvērt un izbērt publikai priekšā uz galda. Droši vien sašokēsimies no tā, kas tur atklāsies. Bet te ir tāda nelaime, ka viena daļa kartītēs ierakstīto varbūt nebija aģenti vai ziņotāji. Taču viņi ir miruši un nevar aizstāvēties, iztiesāties, lai pierādītu savu varbūt nevainīgumu. Necik labi nav tā kā pie lietuviešiem, kur pagātnes suņa aste tiek cirsta pa mazam gabaliņam un ikreiz atkal sāp. Slavenais aktieris Donats Baņonis arī ir maisos, un diriģents Sauļus Sondeckis arī. Ja kaut ko ver vaļā, tad visu uzreiz, lai tam ir šausmīgs gals, nevis šausmas bez gala.
Viens no gaudu refrēniem, kas skan gadu no gada, ir drūmā demogrāfiskā situācija - cilvēki aizbrauc uz ārzemēm un mirst lielākā skaitā nekā dzimst. Bet arī tā ir brīvība - aizbraukt, pamēģināt savus spēkus citā zemē. Vieni tur aplaužas, bet citi ir gluži apmierināti. Īpaši jau gados jauniem cilvēkiem nav pārmēru jāraud, jo nevajag jaukt tūrismu un mācīšanos ar emigrāciju. Būs tādi, kas iepazīs pasauli, nopelnīs naudu un atgriezīsies kā investori, inovatori, valsts vilcēji.
Laiks, kurā dzīvojam, nākamības vēsturniekiem būs tikpat nozīmīgs lūzuma brīdis kā Amerikas atklāšana vai Konstantinopoles krišana. Informācijas tehnoloģiju reibinoši straujā attīstība ļauj taisīt kopīgu biznesu, cilvēkiem atrodoties dažādos kontinentos. Jauna ir ēra ražošanai, valsts pārvaldei, ideju sadursmēm, veselībai, izglītībai, kultūrai. Lūk, joma, kas ir nākotne! Var jau šajās tehnoloģijās spēlēt bumbiņas un gānīties sociālajos tīklos, gaužoties, cik viss slikti, bet turpat var arī radīt. Dators ir vērtīga manta, kas gudram cilvēkam palīdz, bet dumjš to izmanto kā pērtiķis - lai ākstītos, mēdītos un šķiltu riekstus. Un, ja to tā izmanto, tad vainīgi nav vācu baroni un padomju komunisti.