Atlikušajos deviņos mēnešos līdz 13. Saeimas vēlēšanām katra partija stāstīs savu stāstu, ko tā visu labu darījusi un darīs un kāpēc elektorātam vajadzētu balsot tieši par šo, ne citu partiju.
Valdošās koalīcijas partijām un Rīgā valdošajai Saskaņai būs savi programmatiski solījumu un sasniegumu stāsti. Būs arī partijas, kas pie varas nav bijušas, un tās kritizēs valdījušos, stāstot, ko vajadzētu darīt citādi. Lai vai kā, katrai partijai ir diezgan plašs programmatisks piedāvājums, virkne dažādu tēmu - ekonomika, nodokļi, izglītība, veselība, infrastruktūras attīstība, ārlietas, valodas jautājumi un vēl viss kas cits.
Šīm visām pa vidu būs viena tāda partija, kas spēj vingrot tikai ar vienu jautājumu - korupcija. Tā ir Jaunā konservatīvā partija (JKP), kurai konservatīvisms ir tikai nosaukumā un arī jaunuma nekāda nav.
Kāds tad ir JKP stāsts? Divi bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs gadiem ilgi godīgi un profesionāli esot cīnījušies pret ļauno korupcijas sērgu. Viņu ceļā stājušies baismīgie trīs oligarhi, kas nozaguši valsti. Cīņā pret oligarhiem viņiem traucējuši politiķi un KNAB priekšnieki. Vispirms viens priekšnieks nav bijis gana aktīvs un pareizs, pēc tam nācis nākamais priekšnieks, kas bijis jau oligarhu pakalpiņš. Nākamais priekšnieks izrādījies vēl pakalpīgāks oligarhiem. Par spīti priekšnieku liktajiem sprunguļiem, Strīķe un Jurašs radījuši brīnišķīgu kriminālprocesu, kur tumšie oligarhi atmaskoti un būtu liekami cietumā, taču te atkal priekšā oligarhu pakalpiņi - ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš izcili savāktos pierādījumus nav uzskatījis par pietiekamiem, lai virzītu uz tiesu apsūdzību.
Viena vienīga bēdu luga vai kaut kas līdzīgs Krievijas televīzijas bojevikseriālam - drosmīgie korupcijas apkarotāji, lai kurp nedotos, visur saskaras ar oligarhu mafijas taustekļiem. Visi slikti, viss slikti, visi citi slikti un vainīgi pie tā, ka vairāku gadu darbs, noklausoties politiķa Aināra Šlesera privātās sarunas, vainagojies ar čiku.
Uzturot šo stāstu, Strīķe pēc pagājušās nedēļas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdes steidza presei ziņot, ka prokurors Māris Leja, uzdodot viņai jautājumus, uzvedies kā «oligarhu mafijas turpinājums». Kur gan vēl absurdāku, ar realitāti kontrastējošāku apgalvojumu? Labi, komisijas vadītājai Ingunai Sudrabai nepareizās komisijas vadītājas birka piekarināta jau sen. Bet arī prokurors Leja sliktais!
Lai nu kurš, bet Leja ir valstī vismazāk turamais aizdomās par kādu simpatizēšanu «oligarhiem». Tieši viņš savulaik ar fanātisku neatlaidību līdz pēdējai patronai tiesas zālē centās uzturēt apsūdzību pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu «grinbergu lietā». Lietu viņš zaudēja, jo nevarēja nezaudēt apsūdzības absolūtās nepamatotības dēļ, taču uzcītība no viņa puses jau nu bija visniknākā. Tagad Strīķe viņu lamā par «oligarhu mafijas turpinājumu». Nepateicība pasaules alga.
Tā kā izmeklēšanas komisijas sēde bija slēgta, nav zināms, ko īsti Leja tik nešķīstu bija jautājis Strīķei, bet zināms, ka iztaujāšana komisijā bijusi ilga un pamatīga - trīs vai pat vairāk stundas. Tad iznāk, ka tas, ka Strīķe iztaujāta ilgi un rūpīgi, ir bijis tik aizvainojoši. Smalkā kundze, lielā politiķe ir bijusi spiesta padomāt, atcerēties, taisnoties? Tātad, lai nekļūtu par «oligarhu mafijas locekli», Strīķei drīkst uzdot tikai vienu jautājumu: «Vai taisnība, Strīķes kundze, ka jūs esat visgudrākā, visskaistākā, visgodīgākā korupcijas apkarotāja pasaulē?» Ja spogulītis runā kaut ko citu, tad tas saplēšams.
Ir liela sabiedrības daļa, kas savos spriedumos par valsti, politiku, tiesībām vadās no emocijām, ne pārāk iedziļinoties lietas būtībā. Šī elektorāta daļa ir noskaņota ticēt, ne domāt līdzi norisēm racionāli. Strīķe ir tā paveida sabiedriska darbiniece un politiķe, kas balstās uz šādu aklu ticību, uz sava tēla harismu. Ar blondiem matiem, spožām acīm, nervozu žestikulāciju un milzu pārliecību balsī viņai ir izdevies jo daudziem iestāstīt, ka viens KNAB priekšnieks, pēc tam nākamais priekšnieks, pēc tam vēl nākamais priekšnieks nav devuši viņai izvērsties antikorupcijas darbā. Pēc tam sperts solis jau daudz tālāk - apšaubīta arī prokuratūras autoritāte. Tas viss - tikai lai notušētu pašas paviršo, vājo, politiski tendenciozo darbu, kad viņa vēl strādāja KNAB.
Baudot vislielāko ietekmīgu politisko aprindu, Ģenerālprokuratūras, tiesas un mediju atbalstu, lietojot vismodernākos operatīvās darbības resursus, gadiem ilgi sekojot, noklausoties, vajājot un izkratot, viņai tā arī neizdevās atrast pret politiķi Ainaru Šleseru pat tik, cik melns aiz naga, ko varētu lietot kā pierādījumus apsūdzības celšanai. Taču viņa nebeidz pie tā vainot citus.
Taču arī absurda lugām mēdz būt sava iekšējā absurdā loģika. Vienreiz pasakā par zelta zivtiņu vecenītei izdodas likt vecītim izprasīt no brīnumzivtiņas visādus labumus, otrreiz atkal izdodas dabūt vēl vairāk, taču, kad vecenīti vairs neapmierina spožās drānas un pils, viņa sagrib kļūt par visu okeānu valdnieci un priekšnieci zivtiņai pašai. Tad sanāk pamosties pie sasistas siles.
Tā arī Strīķei izdevās klusi nodabūt no amata savu priekšnieku Loskutovu, pēc tam diskreditēt Vilnīti, pēc tam Streļčenoku. Taču nupat jau viņa taisās par okeānu valdnieci - par pārāku nekā ģenerālprokurors, par pārāku nekā Augstākās tiesas priekšsēdētājs, par pārāku nekā vispār jebkurš. Nebūs ilgi jāgaida, kad arī jaunais KNAB priekšnieks Jēkabs Straume Strīķes partijas stāstā kļūs par «oligarhu mafijas locekli». Kādu laiku tā var rullēt, taču ne jau mūžīgi. Kaut kad arī pat viņas faniem sāks rasties jautājumi, vai tiešām tā var būt, vai tā nav paranoja? Un tad pasakainās drānas, karietes, zirgi, pāži un pils pārvērtīsies par krupjiem, žurkām, ķirbjiem un par sasistu sili.
