Tukša tērga Āgenskalna tirgū
Āgenskalna tirgus skaistā, vēsturiskā ēka ir kapitāli jāremontē, un to vairs nevar atlikt. Nesen tieši zem centrālās ieejas iebrukuši pagraba griesti. Arī jumta konstrukcijas esot visai sliktā stāvoklī. Rīgas dome ir izlēmusi 1. janvārī tirgu slēgt uz rekonstrukciju.
Protams, Āgenskalna tirgus apkaimē dzīvojošajiem par tirgus slēgšanu nav prieka. Bija ierasts iepirkties. Bija daža prece tirgū, kas lētāka un kvalitatīvāka nekā netālajos lielveikalos. Bet nu bija arī blaknes. Diezcik jau nu moderna un civilizēta tā tirgošanās tur nebija. Tirgus neracionāli izmantoto iekšpusi un ēdnīcas dizainu varēja rādīt ārzemju viesiem, kas vēlas kultūršoku - redzēt, kādā vidē cilvēki dzīvojās Latvijā padomju laikā. Ekskursiju varēja noslēgt «šeidībārā» turpat pie sabiedriskā transporta pieturas, kur kontingents tik autentisks, tik dzīvi «mātes valodā» trīsstāvīgi runājošs. Tas viss ir inčīgi, taču vai ir prāta darbs kvēli aicināt glābt tirgus un tā apkārtnes padomiskumu un bomzību? Bet nu tā taču sanāk, ka Rīgas domes politiķi Mārtiņš Bondars (LR/LA), Māris Mičevskis (LRA/LA), Juris Pūce (LRA/LA), Jānis Bordāns (JKP) un citi ir par šo bomzību. Viņi piedalījās trešdien piketā pret Āgenskalna tirgus slēgšanu pie Rīgas domes kopā ar mazskaitlīgu, bet ļoti skaļu aktīvistu pulciņu.
Un vēl sanāk tā, ka, ja viņi ir pret tirgus slēgšanu, tad tas ir par to, lai āgenskalnieši turpina apmeklēt dzīvībai bīstamu ēku, kurai vienā jaukā dienā iebruks jumts. Varbūt tas nenotiks pēc mēneša vai gada, bet vienreiz noteikti iebruks, ja ēka netiks remontēta. Tad par ko īsti iestājas protestētāji - par vēl vienu Zolitūdes Maxima?
Ir tāda sabiedriski aktīva, ugunīga juriste Ieva Brante, kurai ir vaļasprieks terorizēt Āgenskalna apkārtnes veikalu pārdevējas un apsargus, saceļot skandālu, ja tie bilduši kaut ko krieviski. Brante vispār ir ļoti, ļoti dusmīga un hiperaktīva arī interneta sociālajos tīklos. Dabiski, ka viņa ir arī Āgenskalna tirgus glābēju pirmajās rindās.
Brante piketa laikā gan centās kaut cik racionalizēt protestu absurdumu, iesakot domei tirgu remontēt pa daļām. Taču diezin vai tas ir iespējams tīri tehniski. Zolitūdes Maksimu arī pārveidoja pa daļām - apakšā cilvēki iepirkās, bet uz jumta strādnieki taisīja bērnu laukumiņu. Tas beidzās ar 54 bojāgājušiem cilvēkiem.
Bet vēl jau ir lietas ekonomiskā puse. Mazumtirdzniecībā ir skarba konkurence. Āgenskalna tirgus apkaimē ir ļoti daudz lielu un mazu veikalu. Lai arī šķiet, ka tirgu apmeklē it kā gana daudz ļaužu, tas laikam vairs nespēja izturēt konkurenci. Bet, kas nav rentabls, tas vairs nav rentabls. No tā arī būs cēlusies nomnieka trūcība, ka tam nav bijis naudas, ko investēt, lai ēku un tās apkārtni uzturētu kārtībā. Var jau pārmest Rīgas domei, ka tā pieļāvusi tādu bēdīgu tirgus lejupslīdi, taču ko pašvaldībai vajadzēja darīt? Aizliegt būvēt lielveikalus, lai tirgus var plaukt? Uz voluntāru aizliegšanu domei nav pilnvaru, bet, ja tā kaut kā traucētu lielveikaliem, tad skanētu tādi pārmetumi par konkurences kropļošanu, ka ausis kristu ciet. Un ir aizdomas, ka uzbrucēji būtu tie paši, kas tagad raud par tirgus nolaišanu līdz kliņķim.
Tāpat iekšēji pretrunīgs ir uzbrukums Rīgas domei par to, ka tai nav plāna, ko darīt ar tirgu, vienlaikus izplatot baumas, ka Rīgas domei jau ir plāns tirgu pivatizēt, atdot ar Saskaņu saistītam uzņēmējam vai vācu lielveikalu ķēdei Lidl. Kas tad īsti ir slikti - tas, ka nav plāna, vai tas, ka ir?
Rīgas dome jau visu ko varētu plānot, taču neviens nezina, kāda būs Lidl politika šajā reizē un vai šis uzņēmums vispār reāli uz Latviju atnāks. Vienreiz tas jau bija iepircis daudz zemes gabalu, bet tad sajuta, ka nāk virsū nelaba krīze, un visu pārdeva. Un diezin vai Lidl ļoti iekāro Āgenskalna tirgu, kas nemaz nav ļoti gards gabaliņš. Jo objektam ir daudz apgrūtinājumu. Būs jāsaglabā ēka tās vēsturiskajā veidolā, tam būs būt tirgum.
Nevienā brīdī taču nav bijis runas, ka tirgus tur nebūs. Iznāk, ka Rīgas opozīcijas politiķi paši izdomā bubuli un tad metas pret to karā.
Tirgi attīstītajās Vakareiropas valstīs to seno laiku vēsturiskajās vietās kļūst nevis par bomzību, bet - gluži otrādi - par ekskluzīvām, delikatešu, gardēžu vietām, kur iepirkties ir dārgi. Tāda varētu būt arī Āgenskalna tirgus nākamība, ja nebūtu dažu «bet». Nav pagaidām Pārdaugava kļuvusi par zinātnes, izglītības un pārticīgas pārpilnības rajonu. Diezgan jau nu necili ir ļaužu ienākumi, lai pirktu austeres, tunčus un retu šķirņu alu. Turklāt šajā delikatešu un padārgu smukumlietiņu tirgošanas nišā priekšā jau aizsteidzies sestdienas tirdziņš Kalnciema ielā.
Nav vienkārši ar to tirgu. Vislabākais īpašnieks būtu privātīpašnieks, un pareizākais būtu tirgu pārdot, taču pārkaitētajā politiskajā gaisotnē tas laikam nav iespējams. Atliek meklēt jaunu nomnieku, taču diezin vai uz tirgu stāv gara rinda potenciālo nomnieku, kas gatavi uzņemties visas izmaksas un riskus.
Nebūs viegli piesaistīt nopietnu investoru. Vienkārši ir tikai piedāvāt vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām jeb populistiski ākstīties.