Ko glābsim Āgenskalnā?
Ir bēdīgi, ka Āgenskalna tirgus ar 1. janvāri tiks slēgts uz rekonstrukciju. Kas to zina, kad tas atkal vērs durvis un kas tur būs redzams iekšā. Rūgti. Jo bija tā jau pierasts, ka tirgū var nopirkt dažu pārtikas preci par zemāku cenu un labākā kvalitātē nekā tuvīnajos lielveikalos. Āgenskalna pārdevējas pastāvīgajiem pircējiem ir kā senas paziņas, kā ģimenes draudzenes, ar kurām varēja aprunāties par gadalaiku un ēdienu receptēm.
Bet nu - kā ir, tā ir. Kā esot teicis Kārlis Ulmanis, «kas nav - tas nav». Ja kaut kas vairs nerentējas, tad tas nerentējas. Ja kaut kas vairs nevar būt bizness, tad tas kļūst par sociālo funkciju. Rīgas domei jau tāpat uz kakla ir gana daudz sociālo funkciju skolu piebūvju celšanā, ielu labošanā un pensionāru par velti braukšanā, ka vēl arī tirgoties ar zaudējumiem tā laikam nevar atļauties. Un nav jau tirgošanās pašvaldības funkcija. Jātirgojas ir privātam uzņēmējam.
Āgenskalna tirgū shēma ar nomnieku nav īsti strādājusi - nomnieks skaisto, vēsturisko tirgus ēku ir nolaidis līdz kliņķim. Vajag rekonstrukciju. Lai veiktu rekonstrukciju, vajag naudu. Vajag daudz naudas - lai kaut cik savestu kārtībā ēku un tās apkārtni, vajag desmit vai pat vairāk miljonu eiro. Rīgas domei šim mērķim šādas summas nav. Nav ne tāpēc, ka būtu skopa, bet laikam tāpēc, ka tiešām nav.
Redzot šo ķibeli un Āgenskalna iedzīvotāju asaras, tur jau klāt ir Rīgas domes opozīcija, kas aģitē un musina, klaigā un aicina. Jau savākti simti parakstu par Āgenskalna tirgus glābšanu, jau ļaužu masās un virtuālajos interneta burbuļos klīst baumas, ko briesmīgie Andris Ameriks un Nils Ušakovs plāno sadarīt ar tirgu. Tirgus tikšot atdots ne ta vācu lielveikalu tīklam Lidl, ne ta kādam Saskaņai pietuvinātam uzņēmējam, no kā jāsāk domāt, ka varbūt Lidl ir Saskaņas uzņēmums. Par galvenajiem aģitpropa darbiniekiem jau uzmetušies Mārtiņš Bondars un Juris Pūce. Cik prognozējami un cik garlaicīgi!
Ko tad īsti glābt Āgenskalnā? Varbūt Pūcem un Bondaram ir desmit miljonu remontiem un vēl desmiti miljonu, ko ieguldīt tirgus biznesa attīstībai, lai konkurētu ar Rimi, divām Maxima, Elvi un visām pārējām tirdzniecības vietām, kas pāris kilometru rādiusā? Diezin vai Rīgas dome daudz pretotos, ja Bondars nāktu ar lielu naudu vai atvestu pie rokas bagātu investoru. Taču diezin vai Bondaram ir daudz naudas, jo, ja stāsies likumīgā spēkā tiesas spriedums par divu miljonu eiro piedziņu no viņa par Krājbankas nolaišanu uz grunti, viņam būs divi miljoni mīnusā.
Glābsim Āgenskalna tirgu! Tas tad būtu jāsaprot tā, ka nevajag nekādu tirgus ciet vēršanu? Vispār jau apakšā zem centrālās ieejas nesen iebruka pagraba griesti. Varbūt Āgenskalna tirgus jāglābj, lai Rīga atkal nonāk pasaules mediju uzmanībā ar kārtējo traģēdiju, ar jaunu Zolitūdes Maxima? Tur liels speciālists ar pieredzi ir Pūce, jo, viņa paša terminoloģijā izsakoties, viņš ir gan «saistīts» ar sabrukušā Zolitūdes lielveikala būvētājiem, gan arī augstā atbildīgā amatā viņš bezatbildīgi strādāja, kad Zolitūdes traģēdija notika. Kā saka krievi, «kuram gan govs laidarā būtu māvusi».
Vai Āgenskalna tirgus jāglābj kā noplukušas, apdrupušas, nolaistas, neestētiskas, noķēzītas, padomiskas vides relikts? Varbūt jāsaglabā nākamajām paaudzēm kā muzejs, kur ar laika mašīnu var nonākt pagājušā gadsimta septiņdesmitajos - ēdnīcā pabaudīt trauku lupatas tvaiku smaržu, aplūkot iekārtos griestus un unikālās pabalējušās plastmasas puķes, ar kurām bija izrotāta telpa? Un tāpat neērto, neracionāli izmantoto tirgus lielo zāli, kur viss ir tieši tāpat kā Brežņeva laikos? Ja tāds ir glābšanas mērķis, tad viss kārtībā. Bet, ja tāds nav mērķis, tad kāds ir mērķis? Ko glābsim?
Politiķiem, kas musina un lej eļļu tautas īgnuma dzirkstelēs, nav racionālu priekšlikumu,viņi pat nemeklē pamatu konstruktīvai kritikai. Jo, ja kritika būtu konstruktīva un būtu reālas idejas, ko galvaspilsētā darīt labāk par Nilu, tad Nila gāšana būtu viegls, tehnisks jautājums. Taču viņi arī pašlaik turpina tajā pašā stilā, kas jau nedeva rezultātus vēlēšanās, - neprecīzi šāvieni, nemērķtiecīgi un garām. Nav nozīmes, vai Rīgas domes vadība kaut ko dara vai nedara, nav nozīmes, ko tā dara. Tik un tā skan viena un tā pati bļaurēšana nemainīgā toņkārtā. Varētu vēl saprast kritiku par to, ka dome nav tirgu slēgusi jau daudz agrāk, taču opozīcija kritizē par visu - gan par to, ka neslēdza, gan par to, ka slēdz. Ja dome nepirktu četrus jaunus mikroautobusus, tad opozīcija ņirgātos, ka Rīgas viesi tiek vadāti ar vecām grabažām, kas var salūzt pusceļā uz lidostu. Bet, tā kā mikroautobusi tiek pirkti, tad tas tiek saukts par izšķērdību. Un tā par visām tēmām, ņem, kuru gribi.
Protams, opozīcija ir svētīga lieta, un katra vara, kas aizsēdas pārāk ilgi krēslos, sāk apaugt ar parazītiem. Priekš tam ir demokrātijas spēle, lai pozīcija ar opozīciju mainītos vietām. Taču, ja Rīgas opozīcija nemāk neko vairāk par destruktīvu piekasīšanos, tad neizdodas ne «mērs Bondars», ne kāds cits tā saukto latvisko partiju mērs.