Latvijas Mehāniskā apelsīna nacionālās īpatnības
Sadzēries pusaudzis, skolasbiedru uzmundrinājumu un gaviļu pavadīts, nogāž zemē pašvaldības policistu un iesper tā, ka policists paliek guļam, zaudējis samaņu. Tas tiek nofilmēts un publicēts sociālajos tīklos. Sabiedrība ir šokēta un sašutusi. Netrūkst arī visgudru pārspriedumu, kāpēc policijā strādā cilvēks gados, kam nepietiek spēka, lai gūtu virsroku pār «bērneli», ir arī jūsmīgi anonīmie vienaudži, kas teic, ka arī viņi labprāt tāpat «uzšautu mentam». Visādi viedokļi ir internetā lasāmi.
Policista sitējs, necik ilgi nepabijis iecirknī, tiek palaists vaļā. Ir gan ierosināta krimināllieta, taču tagad laikam būs tā, ka, kamēr rit izmeklēšana, viņš varēs turpināt apmeklēt to pašu skolu. Tas jau ir galējs absurds - «varonis» atgriezīsies klasē baudīt savas popularitātes triumfu, lai gan no līdzšinējiem skolasbiedriem būtu turams pa lielu gabalu.
Vajadzētu būt tā, ka pēc šāda nodarījuma viņu vismaz uz pāris diennaktīm patur pārdomāt savu uzvedību šaurā, restotā telpā un baro ar plānu rīsu putriņu. Taču tiesa ir lēmusi apcietinājumu kā drošības līdzekli nepiemērot, ir bijusi humāna pret bērnu.
Ar to bērnu būšanu gan ir, kā ir. Dažs piecpadsmit gados ir jau stiprs kā zirgs, bet ar prātiņu tā paknapāk. Fiziska akcelerācija un garīga deģenerācija ir diezgan biedējošs salikums. Spriežot pēc tā, kā viens no kaušļa klasesbiedriem stāsta par notikumu, tas kontingents, kas mācās kopā ar viņu, ne latviski, ne arī kādā citā valodā runāt nemaz neprot - koroče, tie ir paši rupjākie krievu lamuvārdi, kas savienoti ar latviskiem saikļiem. Entonija Bērdžesa romānā Mehāniskais apelsīns vardarbīgās pusaudžu bandas runā savdabīgā krieviski angliskā žargonā, kuru izdomājis autors. Diemžēl angļu rakstnieka iztēlē radušies tēli ir iemiesojušies realitātē mūsdienu Latvijā
Tāpat vien pilnīgi bez sekām šis gadījums gan nepaliks. Ir krimināllieta. Zinot notikumu un figuranta vecumu, var lēst, ka pieci gadi brīvības atņemšanas spērējam tomēr draud. Tomēr diezin vai tiesa lems sēdināt bērniņu cietumā. Iedos varbūt kādus pāris gadus nosacīti vai neko neiedos. Bet mēs nevaram ne zināt, ne teikt priekšā, kāda apsūdzība tiks virzīta un ko lems tiesa.
Ar likumdošanu ir tā, ka valdošo politisko vēju virziens ir nevis uz to pusi, lai censtos saknē apkarot nepilngadīgo agresiju, bet gluži otrādi - uz vēl lielākām mazgadīgu likumpārkāpēju tiesībām un uz mazākiem pienākumiem, uz mazākām bailēm no soda. Pa Saeimas kabinetiem jau ceļu sācis bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likumprojekts, kas nākamībā paredzēs visādu represīvu metožu mazāku lietošanu, tās aizstājot ar sirsnīgām, audzinošām sarunām ar psihologu un tādā garā.
Vēl par to policistu. Konkrētajā gadījumā saspārdītajam policistam skolā vispār nevajadzēja vairs atrasties, jo viņš ir cilvēks pensijas gados. Viņam būtu bijis jābauda pensionāra laimīgās vecumdienas. Taču izdienas pensijas viņam nav, jo pašvaldības policistiem tā nav paredzēta. Lai nemirtu badā, policisti ir spiesti strādāt arī tad, kad sasniegts cienījams vecums. Šogad janvārī Saeimas Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli atbalstīja, bet vēlāk septembrī parlaments noraidīja ierosinājumu paredzēt arī pašvaldības policistiem izdienas pensijas. Šo priekšlikumu bija izteikusi Saskaņas frakcija, bet parlamentā ir sena tradīcija opozīcijas priekšlikumus iesviest papīrgrozā pat nelasītus.
Vai policists rīkojās pareizi? Jā, viņa vadība ir redzējusi videosižetu un novērtējusi policista rīcību kā savaldīgu un adekvātu. Varam tikai minēt, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja policists nebūtu ļāvis sevi piekaut, bet būtu lietojis spēka paņēmienu, steku, elektrošoku vai ieroci. Tad nu gan būtu briesmīgs troksnis par policijas brutalitāti. Līdzīgos apstākļos ASV policists būtu izvilcis šaujamo un, ja pusaudži viņam nepakļautos, bliezis virsū. Nupat pagājušajā nedēļā pasaules tīmeklī izplatījās sirdi stindzinošs video, kā policists ar vairākiem šāvieniem nogalina vīrieti, kurš centās viņam uzbrukt ar nazi. Cilvēkam laikam bija aizbraucis jumts, bet tagad viņa vairs nav.
Salīdzināt Latviju ar Ameriku gan īsti nevar un varbūt nevajag. Tā tomēr ir stipri citāda valsts ar ļoti atšķirīgiem likumiem un tikumiem. Tur policijas rīcība mēdz būt ļoti nežēlīga, likumi ir daudz skarbāki. Par policista nogalināšanu daudzos štatos automātiski ir nāvessods. Arī par policista savainošanu vai nepakļaušanos likumīgajām prasībām sodi ir tādi, ka maz neliekas. Cilvēki, kas uzbrukuši policistam pusaudža gados, tiek turēti būrī līdz sirmam vecumam. Bet tā ir Amerika, tas ir galējību otrs grāvis. Latvija ir pretējā galējību grāvī ar stipri vien pārprastu toleranci pret pusaudžu noziedzību, ar neskaidrām robežām, kas ir bērnu un pusaudžu tiesības, kas pienākumi. No vienas puses, Latvijā caur pirkstiem skatās uz to, ka vecāki bērnus per, kas ir absolūti aizliegts, piemēram, Norvēģijā. Tajā pašā laikā skolotāji ir bezspēcīgi un beztiesīgi, bērni atļaujas pazemot skolotājus, nemācīties, neklausīt un spļaut viņiem virsū. Izmisušie skolotāji iet uz darbu kā uz zvērnīcu, nezinot, ko mazie jaukumiņi atkal izstrādās.
Kaut kas mūsu karalistē nav īsti kārtībā - ar morāli, ar vērtībām, ar attieksmi, arī ar likumiem un to piemērošanu.