Liberāļu nometne nacionāļu paspārnē
Latvijas plašsaziņas līdzekļu izdevējus un žurnālistus, kinodokumentālistus un televīzijas raidījumu producentus ir dziļi aizvainojusi tā neiedomājamā bezkaunība, ar kādu, izmantojot Kultūras ministrijas paspārnē esošo Kultūrkapitāla fondu (KKF), ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis ir izdalījis 490 tūkstošus eiro valsts naudas saviem draudziņiem – vienam sev tuvajam politekonomiskajam grupējumam, ko var apzīmēt par «sorosistiem» jeb kreisajiem liberāļiem, jeb vēl kādos vārdos, kas tad laikam gan nebūtu cenzēta leksika.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka KKF februārī bija izsludinājis konkursu mērķprogrammā Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā ar 490 000 eiro finansējumu. Mediju telpā šā konkursa nosacījumi tika saprasti tā, ka šī būs dāvana visvājākajam zaķītim - žurnālistiem, raidījumiem, rakstu un pētījumu sērijām, kas nav ar komerciālu ievirzi, bet domāts tiem, kas rada patiesi izcilu un kvalitatīvu saturu Latvijai par tās vēsturi, šodienu un nākotni. Taču lauvas tiesu lauvas sūtītās naudas ir pievācis vilks, kas mežā nerada kvalitatīvu saturu, bet jau tāpat gana labi pelna klikšķus internetā ar kaķu bildītēm un sensācijām, nodarbojas ar labi apmaksātu un tendenciozu politisko propagandu.
No 50 pieteikumiem komisija apstiprināja vien 16 projektu, un gandrīz visi ir nevis kultūrtelpai, bet drīzāk pret to - žurnāla Ir izdevējam Cits medijs, firmai Red Dot Media, kas veido pseidoanalītiskus raidījumus televīzijā, portālam Delfi, kas jau tāpat gana labi pelna, Latvijas Televīzijas projektiem, lai gan šī televīzija jau tiek labi apmaksāta no valsts budžeta. Turklāt Cits medijs laikam ir krāpies un, lai dabūtu valsts finansējumu, uzrādījis pārspīlēti lielu auditoriju savam medijam interneta vietnē Twitter, kur pilns ar neesošiem sekotājiem - «zombijiem» un «robotiem», kas nav dzīvi cilvēki, bet viltoti profili.
Pamatotā sašutumā par šo lietu 12 preses izdevēju ir sūtījuši vēstuli premjeram Mārim Kučinskim un kultūras ministrei Dacei Melbārdei, lūdzot skaidrojumu. Vēl viena vēstule no daudziem izdevējiem un producentiem ir par to, lai beidzot taču no amata tiek atlaists ministrijas mediju politikas kūrētājs Putnis. Augstās amatpersonas gan pagaidām nereaģē.
Skandāls Latvijas mediju frontē nepaies tāpat vien. To zina un redz arī Rietumu preses brīvības organizācijas. Ir labi informēti par Latvijā notiekošo un to vēro tādas globāli darbojošās iestādes un eksperti kā International Freedom of Expression Exchange, The International Federation of Journalists, International Press Institute, Canadian Journalists for Free Expression, ASV valdības aģentūras Government agency that works to end extreme global poverty and enable resilient, democratic societies to realize their potential direktors Rodžers Metloks un daudzi citi.
Saprotams, ka konkurences kropļošana Latvijā nav salīdzināma ar to žurnālistikas žņaugšanu, kas ir kaut kur Āzijā vai Āfrikā, taču arī Latvija viņus interesē. Ja valdība kaut ko kropļo, tas ir slikti. Taču valdība vismaz pagaidām neko nav darījusi, lai kļūdas labotu. Putņa draugu iecere ministrijā jau neaprobežojas ar tikai pusmiljonu - šogad līdzīgā veidā iecerēts «apgūt» gandrīz 1,4 miljonus eiro. Vēl tur tiek gudrots par tādu kā patiesības ministriju pēdējā instancē - mediju ombudu, kurš, saprotams, arī būs no putniskās kavalkādes. Un vēl izdomāts, ka jāatjauno Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieka krēsls mediju lietās, kurā domāts iesēdināt kādu no Sorosa fonda apmaksātajām ekspertēm - Vitu Tēraudu vai kādu Andu Rožukalni.
Pavisam dīvaina šī situācija ir, ja uz to paraugās caur politisko prizmu. Kultūras ministrija ir Nacionālās apvienības politiskās atbildības lauciņā. Taču šajā ministrijā ir ieperinājies pavisam cits politiskais spēks, kas tur rullē visas lietas, - kreisie liberāļi. Šiem abiem spēkiem, pēc definīcijas, nevar būt nekā kopīga, jo tie ir galēji pretējos ideoloģiskajos spārnos. Nacionālkonservatīvie allaž slimo ar visādām fobijām (rusofobija, ksenofobija, judofobija, homofobija, bēgļu fobija) un cenšas celt žogus un mūrus ap mīļo Latviju, lai svešie še nenāk. Īstam nacionālkonservatīvajam pieklājas būt par nacionālu valsti, par ģimeni un visādu tādu mugurkaulainību.
Tikmēr kreisie liberāļi, kas ir Putnis, Sarmīte Ēlerte, viens no Vienotības iekšējiem grupējumiem un tamlīdzīgi censoņi iekš Džordža Sorosa, viemēr ir vilkuši uz pilnīgi pretējo pusi - uz «atvērto sabiedrību», nacionālas valsts iznīcināšanu, visa vietējā kapitāla diskreditēšanu, uz to, ka Kārlēnam jāģērbjas Lienītes kleitā, uz feminismu, «velkamismu» bēgļiem un visādiem tādiem «praidiem», kas it kā esot Rietumu vērtības.
Kā tad tagad sanāk, ka Nacionālā apvienība ir blisinājusi acis un pieļāvusi, ka viņu ministrijā biezas naudas paciņas sev sadala viņu ideoloģiskie pretinieki? Tas ir traģikomiski. Iznāk, ka kreisie liberāļi ir nacionāļus apjājuši.