Krakšķis
Kad partija Vienotība, kas iepriekš bija rātni balstījusi finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas prezentēto nodokļu reformas plāna rāmi, 3. maijā piepeši iznāca uz skatuves un paziņoja savu ultimātu, ka neatbalstīs nodokļu reformu, kamēr tā nebūs kvalitatīvi izstrādāta, atlika tikai noelsties: «Sākas!» Laikam sākas valdības iziršana?
Kādā citā valstī, kur politiķiem dienvidnieciskāks temperaments, šādā situācijā sekotu momentāna premjera demisija un mērenas jukas, kur cerības labāk izskatīties vēlētāju acīs būtu premjeram un finanšu ministrei, kuri varētu uzvelt «naža duršanu mugurā» destruktīvajiem reformas norāvējiem. Taču latviešu politiķi ir rāmi, apdomīgi, īpaši jau Ministru prezidents Māris Kučinskis, kurš kaut ko skaļāku atļaujas pateikt vien tad, kad ir jau desmitreiz uzmests un mugurā sajutis vismaz trīs dučus nažu.
Jo kāda gan īpaša kvalitāte var būt nodokļu reformai, kurai pagaidām uz papīra tikai uzšvīkātas skices? Skaidrs, ka tur nekāda detalizēta plāna vēl nevar būt. Ir tikai zināms, ka tiek gudrots par vienu nodokļu samazināšanu un citu celšanu, lai tā kā veicinātu valsts konkurētspēju. Saskatāmi arī finanšu ministres piedāvājuma plusi un mīnusi, kā arī rodas daudz jautājumu.
Reiznieces-Ozolas skice nav tapusi gluži vienā naktī, jo tur piedalījušies diži eksperti, nevalstiskās organizācijas, sociālie partneri, un Vienotībai tas process nebija noslēpums. Galvenie ieguvumi būtu kaut kāda varbūt saimnieciskās rosības veicināšana no tā, ka par trim procentiem samazināts būtu iedzīvotāju ienākuma nodoklis, pacelta minimālā alga, atcelts reinvestētās peļņas nodoklis. Trūkums ir tas, ka nav īsti aprēķināts, cik liels caurums radīsies budžetā, ar ko to aizbāzīs? Vai ar akcīzes nodokļu celšanu to varēs aizbāzt? Vai Finanšu ministrijas prognozes par ne visai dramatisku inflāciju nav pārāk optimistiskas?
Vēl ir bažas, vai gadījumā, ja ar akcīzes ienākumiem nepietiks, nebūs jāpaceļ PVN? Tad sanāktu jau pagalam bēdīgi, jo tāda nodokļu sistēma tikai padziļinātu sociālo nevienlīdzību. Vēl nav īsti ticams, ka pie jaunās nodokļu reformas investori rausies bariem uz Latviju, stāvēs rindās un kausies, lai tikai varētu ieguldīt visu savu naudiņu mūsu zemes plauksmē. Un vēl... Vai vispār tāda nodokļu reforma, kas ir kreislabēji labējkreisa, ir reāla un dzīvotspējīga? Tie tad tā kā būtu pamatjautājumi, par kuriem eksperti, vērotāji un visi latvju ļaudis ir gudrojuši līdzi valdībai.
Taču Vienotība nobažījusies par ko citu - tās nosauktie nosacījumi, ar kuriem tā atbalsta nodokļu reformu, bija finansējums veselībai, nodrošinājums, ka nepieaugs valsts parāds un ka netiks apturētas jaunās politikas iniciatīvas. Visi šie trīs iegansti ir bijuši cits par citu dīvaināki. Piemēram, veselības finansējums nav Vienotības, bet ZZS lauciņā, kur ministre Anda Čakša plēš sev matus, kā šo finansējumu izgrozīt. Ar nodokļu sistēmas izmaiņām tam pat nav tāda ļoti tieša sakara. Sakars gan, protams, ir, taču ne īsti tik tiešs, lai tas būtu izceļams kā ļoti svarīgs nodokļu sistēmas reformas kontekstā. Tikpat labi var norūpēties arī, piemēram, par izglītības, sporta, kultūras vai cietumu finansējumu. Un ar līdzīgiem ultimātiem nākt klajā ik nedēļu. Vēl taču nodokļu reformas normatīvajiem aktiem priekšā sūrs ceļš cauri Saeimas komisijām un balsojumiem.
Kamdēļ gan viena no valdošajām partijām piepeši tik ļoti uztraukusies par valsts parādu, ja pat hiperkonservatīvā Latvijas Banka par šo tēmu tā ļoti nikni nav iecepusies? Skaidrs, ka ar valsts parādu var iznākt visādi - reformas laikā tas vienā periodā var palielināties, lai nākamajā atkal mazinātos, ja viss ies gludi.
Un kas tās «jaunās politiskās iniciatīvas»? Tas vispār ir no citām operām.
Vienotības līderis Andris Piebalgs šonedēļ ļoti pauda, ka partija gribot būt konstruktīva, taču tas, ko šī partija reāli ir darījusi jau vairāk nekā nedēļu, diez cik konstruktīvi neizskatījās. Un nerodas pārliecība, ka konstruktīvs būs turpinājums. Drīzāk jāgaida, kad atkal Vienotībai kaut kas nepatiks. Un jautājums ir arī, vai šie «konstruktīvie priekšlikumi» bija tikai priekšvēlēšanu šoviņš, lai Vienotības rūkošais atbalstītāju pulks pamanītu rūpju rievas Piebalga un ekonomikas ministra Arvila Ašeradena pierēs, vai arī tā jau ir cieti izlemta stratēģija - nobremzēt nodokļu reformu saknē un gāzt valdību? Vai pašreizējais teijāteris ir tikai priekšvēlēšanu pakutināšana un pazondēšana, cik tālu premjers gatavs piekāpties un ļauties sev uzkāpt uz galvas, vai arī jau ir nolemts izrakt kara cirvi, šķelt, plēst, graut un raut koalīcijas partnerus sev līdzi uz kapiem?
Jo Vienotība ar savu skumjo reitingu jau pikē lejup, kas nozīmē drīzu žurku bēgšanu uz citu politisko partiju kuģiem. Ja nav pašam, lai nav arī Sašam, un, ja mēs ejam bojā, lai mums līdzi mirst arī visi pārējie?
Rīt ap brokastlaiku valdība nesaplīsīs, taču pamatīgs krakšķis jau bija dzirdams.