Īstie populisti beidzot ir klāt
Amerikā un Eiropā – gan Austrumeiropā, gan vecajās Viduseiropas valstīs – kā sarkans dzīpars politikā cauri vijas parādība, ko mēdz dēvēt par populismu. Izmantojot ļaužu masu samulsumu, bažas par rītdienu un dusmas uz valdītājiem, atnāk jauna tipa politiķi – glābēji, kas runā nepaplašinātos teikumos, piedāvā vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, parāda ar pirkstu, kurš ir vainīgais pie visām ķibelēm. Populisms labi kombinējas ar nacionālismu un sociālismu.
Latvijai arī ir visi priekšnoteikumi, lai šāds jauna tipa politiķis atnāktu, taču ilgu laiku ir bijis jābrīnās, ka viņš nenāk un nenāk. Ir mums savi nacionālisti, taču tie jau ir ieauguši politiskajā elitē un nav nekas jauns. Ilgu laiku gaidīts, bet nenāca kāds tik bezdievīgi bezkaunīgs, lai tā ietekmi politikas procesos jau varētu dēvēt par būtisku. Artuss Kaimiņš? Taču viņa ietekme ir štrunts uz kociņa.
Bet nu tad beidzot esam sagaidījuši patiešām bezkauņas bez bremzēm, kas var aizbraukt tālu auzu laukā un ievest tur dziļi arī valsti. Kā savulaik teica Ļeņins: «Ir tāda partija!» Rēgs, kas klīda pa Eiropu, ir beidzot materializējies arī Latvijā. Tā ir Jaunā konservatīvā partija (JKP), kurai priekšgalā bijušie KNAB izmeklētāji Juta Strīķe un Juris Jurašs. Šī partija tad ir iecerējusi sēt savas indīgās sēklas augsnē, kas šādu partiju jau alkst. Jo ir starp latviešiem daudz ļaužu, kurus liktenis negrib žēlot - ienākumi mazi, dusmas lielas, uzņēmības nav. Cilvēki caurām dienām strādā par biroju planktonu un izvemj žulti interneta sociālajos tīklos. Viss ir slikti - slikta ir valdība, pašvaldības, koalīcijas un opozīcijas partijas. Tagad politikā uz letes ir gards, asiņains piedāvājums no JKP, kas visus lamā par neliešiem, visus atlaidīs, sasēdinās cietumos, iznīcinās un pāraudzinās akmeņlauztuvēs.
Lai gan partija nosaukusies par konservatīvo, kaut kādu konservatīvismu tur velti meklēt - tas partijai ir kā uz fancy dress party jeb uz dīvaino apģērbu ballīti uzvilkts vecs, nejaušs, ārā mešanai domāts drēbes kankars. Partijai ir tikai viens programmas punkts un jājamzirdziņš - varonīga cīņa pret korupciju.
Varētu gan jautāt, kas liedza pārgodīgajiem izmeklētājiem korupciju apkarot tad, kad viņi bija KNAB izmeklētāji, un kur ir tie atmaskotie un notiesātie korumpanti? Bet te jau zināmas atbildes. Dažus korumpantus KNAB piecpadsmit gadu pastāvēšanas laikā ir noķēris. Ar to var lielīties. Bet traucēja tos ķert viss - trīs nepareizie KNAB priekšnieki, valdība, politiķi, naudasmaisi, prokurori un tiesneši.
Bet kāpēc tik slikta ir bijusi izmeklēšanas kvalitāte, kāpēc desmitiem lietu ir skaļi iesākušās, bet beigušās ar čiku bez notiesājoša sprieduma? Kāpēc KNAB ir viltojis pierādījumus, safabricējis politiskas lietas, šantažējis savus upurus, vajājis tos, pārkāpis cilvēktiesības, prettiesiski izsekojis, kratījis un noklausījies? Kāpēc no KNAB seifiem ir zudusi uzņēmējiem atņemta nauda? Kāpēc ir amatpersonas, politiķi un uzņēmēji, pret kuriem ir uzsāktas trokšņainas krimināllietas, bet beigās izrādījies, ka tās ir no pirksta izzīstas? Kāpēc Strīķei nav labs bijis neviens no priekšniekiem? Kāpēc viņa neraksta pārskatus un nenāk laikā uz darbu? Kāpēc no KNAB platā straumē ir plūdusi priekšlaicīga informācija politiskas propagandas nolūkos? Kāpēc Jurašs dzīvo algai neatbilstīgi grezni, ir palīdzējis vieniem šiverētājiem reketēt citus šiverētājus, ņēmis kredītus no aizdomīgas firmas un apblēdījis valsts maku ar nodokļu optimizācijas shēmām?
JKP solās būt īpaši agresīvs, liekulīgs, melīgs veidojums, taču šī agresija lieliski atbilst līdzīgiem nikniem noskaņojumiem sabiedrībā. Nevis konservatīva būs Jaunā konservatīvā partija, bet īsteni marksistiska - domāta tiem elektorāta slāņiem, kas grib «atkulakošanu» un piļu dedzināšanu, labumu nacionalizāciju un izdalīšanu nabagiem. Strīķes kabinetam piedienētu dzelžainā Fēliksa Dzeržinska portreja.
Iepriekšējie amati dod jaunpolitiķiem iespēju bezrobežu blefam - var stāstīt publikai, ka viņi jau gan zina, kuri ir likumpārkāpēji, taču nevar vilkt ārā pierādījumus, jo tie ir operatīvs noslēpums.
Savā ziņā šī partija ir unikāla pat pasaules kontekstā, jo grūti atcerēties valsti, kurā uz politisko skatuvi būtu rāvušies represīvo dienestu darbinieki tīrā veidā. Militāristi, jā, mēdz rīkot apvērsumus, bet specdienesti parasti grābj ogles ar citu rokām.
Bet Latvijā tas tagad ir diezgan tā īpatni. Ne tikai īpatni, bet arī bīstami. Populisms vispār ir bīstams demokrātijai. Sevišķi jau marksistisks populisms.