Ir tāda partija Vienotība, kas ilgus gadus ir bijusi varenākā un galvenā pie valdīšanas, bet tagad tai grūti laiki, jo reitings ir gaužām zems. Varētu domāt, ka no partijas, kas nonākusi šādā neapskaužamā situācijā, varētu gaidīt kādu pieļauto kļūdu pārvērtējumu, kādas jaunas, spožas domas, ko darīt, lai tautai taptu gaišāka dzīve. Tad arī partijai pašai būtu izredzes atgriezties kādreizējā saulītē.
Taču atkal nekā. Vienotība demonstrē, ka ir uz pagātni vērsta un tai tikpat kā nav ko piedāvāt nākotnei. Vienīgais, ko Vienotība spēja parādīt sestdien notikušajā partijas kongresā, bija daži ārišķīgi dizaina risinājumi - kongress notika Cēsīs, nevis Rīgā, tribīnes runātāji stāvēja vidū, un delegāti sēdēja aplī ap to, kas ir neparasti. Taču diezin vai kas būtiski var mainīties, ja ļaudis uz Titānika klāja sastājas rindās vai apļos.
Jaunais partijas kapteinis Andris Piebalgs atzina vismaz acīmredzamo, ka nepiepildīsies viņa sapnis un solījums līdz gada beigām sasniegt divciparu reitingu. Neesot novērtējis sabiedrības negatīvo attieksmi pret Vienotību. Drīz gan paškritiku nomainīja vainas novelšana uz globāliem, ārējiem faktoriem - Eiropai pāri gāžoties populisma vilnis, un tas esot trauksmes zvans arī Latvijai. To skaidri apliecinot sabiedrības krasi negatīvā attieksme pret valsts budžeta pieņemšanu.
Lai nu tā būtu. Piebalga runā vismaz vietām manāms kāds nebūt domāšanas process, iekšējais dialogs.
Cita lieta ir bijušais premjers Valdis Dombrovskis - viņš mudina partiju nedomāt un tikai maukt - atgriezties pie savām saknēm: pie tiesiskuma, pie cīņas pret oligarhiem un naudas varas mazināšanas politikā. Tulkojumā no politikāņu meluvalodas tas nozīmē, ka ekspremjers aicina partiju uzlikt uz uguns veco, drausmīgi sasmirdējušās zupas katlu un raudzīt, vai nevar atkal sakarināt tautai uz ausīm makaronus. Uzdodoties par tiesiskuma aizstāvi, Vienotība (Jaunais laiks) tiesiskumam ir savulaik nodarījusi tik daudz ļauna, ka sekas būs jūtamas dekādēm. Augstākie «sasniegumi» ir likumu rakstīšana speciāli vienam cilvēkam un populisma tvanā grozītā valsts amatpersonu ievēlēšanas kārtība, kamdēļ tagad atklātā balsojumā jāievēlē pat ģenerālprokurors un tiesneši.
Dzirdēts, ka no šīs partijas intelektuālajām dzīlēm jau ceļoties augšup priekšlikums ieviest likumu, lai pašvaldību vadītājus nevarētu ievēlēt uz vairāk par diviem termiņiem. Partija ir gatava nokost pati sev galvu, upurēt pati savus pilsētu mērus, lai tikai ieriebtu konkurentiem.
Stāstam, ka Vienotība ir vienīgā eņģeliskā partija, kuru neinteresē nauda, mūslaikos noticēs tikai tāds, kam ir pilnīga amnēzija. Ironiskā kārtā tieši no vāvuļošanas par naudas varas mazināšanu visvairāk ir cietusi pati Vienotība, kurai par priekšvēlēšanu tēriņu griestu pārsniegšanu atņemts valsts finansējums. Kad citam bedri rok, pats iekrīt.
Par oligarhu bubuli, ar kuru savulaik lieliski izdevās vazāt aiz deguna lielu elektorāta daļu, ir manāma bīstama tendence, ka Vienotība var mēģināt stutēt atpakaļ savu pašlaik gan stipri paplukušo oligarhisko mehānismu, kur naudas, politikas, pseidosabiedrisku organizāciju un angažētu represīvo struktūru ciešā sakausējumā partija nīcināja ārā konkurentus, tika pie varas un turējās pie varas. Ar Vienotību cieši saistītā organizācija Delna kādu laiku bija spiesta dzīvot bez pieklājīga finansējuma, bet tagad laikam atkal būs zirgā - no Eiropas Komisijas tā saņemšot 300 000 eiro, lai antikorupcijas cīņas aizsegā varētu uzraudzīt Skanstes tramvaja līnijas būvi.
Ar šo naudu var daudz ko izmanipulēt politiskajā cīņā, lejot uz Vienotības dzirnavām. Turklāt partijai laimīgā kārtā ir izdevies tikt vaļā no Jaroslava Streļčenoka, kurš traucēja KNAB taisīt safabricētas krimināllietas. Vēl tikai atliek sagrābt kādu ietekmīgu plašsaziņas līdzekli, jo ar saviem troļļiem internetā, dažiem viltusanalītiskiem televīzijas raidījumiem un vienu žurnālu pilnvērtīgai ļaužu smadzeņu masāžai nepietiek.
Tur tad laikam partija redz slepeno ieroci. Taču var izrādīties par vēlu, jo Berlīne jau varbūt ir aplenkta un smagais ūdens kodolbumbas radīšanai varbūt jau ir izlijis.
