Vējš nepūš vairs burās
Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās ir jau otrais lielais šoks pēc britu breksita, kur normālie, pragmatiskie, nākotnē skatošies, demokrātiskie politiskie spēki ir cietuši smagu sakāvi. Laikam jau tāpēc, ka tikai deklarējuši sevi un uzskatījuši sevi par demokrātiskiem, nākotnes un normāliem spēkiem, bet patiesībā ir bijuši birokrātiski, augstprātīgi un bezatbildīgi.
Izskatās arī, ka breksitrampu šoku viļņi vēl turpinās velties uz priekšu. Divās Eiropas dienvidaustrumu valstīs - Moldovā un ES valstī Bulgārijā - nupat ievēlēti jauni prezidenti, kas Rietumu presē tiek saukāti par prokrievijiskiem. Sazin, kā tur ar Krieviju, bet tas ir protesta balsojums pret līdzšinējo pareizo eirogājēju politikas neveiksmēm. Labāk tad šie, nevis tie.
Bet vēl jau ir Nīderlande un Austrija, kur aizvien spēkā pieņemas ļaužu nīgrais noskaņojums pret pašreizējo lietu kārtību ES, vēl ir Francija, kur Marina Lepēna jau pasūta ziedu pušķus savai inaugurācijas ceremonijai. Ar ES nav mierā gan bagātie, kas nevēlas dalīties ar nabagiem, gan arī nabagi, kas pievīlušies cerībās uz ES.
Latvijas politiskā elite uz šiem procesiem raugās ar šausmām, jo nesaprot, kurp tas viss virzās, ar ko tagad draudzēties un kā rīkoties. Tramps nekādi nebija viņu plānos.
Bet te ir arī dažas labās ziņas. Oficiālās amatpersonas nav brukušas virsū Trampam ar publiskām nievām. Tikai bijusī prezidente Vaira VīķeFreiberga ir izcēlusies ar asu Trampa kritizēšanu, bet viņa ir bijusī. Tātad tagad vajadzētu ar visiem spēkiem, kādi vien Latvijai ir, meklēt neaizaugušus kanālus pie republikāņu partijas un Trampam pietuvinātu ļaužu paziņu paziņām, lai stāstītu, kur tāda Latvija ir un ka mēs esam labie. Citādi bijušais ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkers Ņūts Gingričs uz Trampa jautājumu, kas ir Latvija, zinās atbildēt, ka tā ir Sanktpēterburgas priekšpilsētas Igaunijas dienvidu nomale.
Vēl ir laba ziņa, ka Trampa uzvara nav nodarījusi tādus briesmu darbus pasaules vērstpapīru tirgos, kā tas bija ar Lielbritānijas breksitu. Pēc breksita smagi krita gan akciju vērtības, gan britu mārciņa. Taču ir notikusi pilnīga pārlaime - tā vietā, lai biržas indeksi gāztos lejā un vēl trakāk nekā pēc breksita, svarīgākie biržas cipari sakāpa augšup, indeksam Dow Jones Industrial Average sesijas gaitā sasniedzot pat vēsturiski augstāko robežu. Zinātāji to skaidro ar Trampa solījumiem palielināt izdevumus infrastruktūras projektiem. Lai nu tā būtu. Bet viens gan ir redzams - ka ASV bagātāko ļaužu aprindas ir bijušas tik viedas, ka ir jau laikus bijušas gatavas Trampa iespējai uzvarēt un ir veikušas attiecīgas manipulācijas, lai no tā neizceltos biržas krahs ar bīstamību pārtapt globālā finanšu krīzē. Mēs kā ļoti nomaļa un trūcīga ES valsts atkal būtu pagalam bēdīga cietēja kā 2008. gadā.
Labo ziņu gan pagaidām ir mazāk nekā bažu, neskaidrības, neprognozējamības. Kopējā tendence ES valstīs pēdējos gados ir stipri mainījusies - liberālismu, toleranci, integrāciju, multikulturālismu, brīvo tirgu un darbaspēka brīvo kustību, demokrātijas eksportu un importu pārstāvošie politiskie spēki cieš aizvien vairāk sakāvju, dažādu valstu sabiedrībās aizvien vairāk popularitātes atgūst doma, ka vērtīgāka vērtība ir nacionālā valsts, ka nav ko atdot citiem pēdējo kreklu, ja pašiem salst, ka vispirms jārūpējas par savas valsts pilsoņiem un jāskatās pēc savas valsts izdevīguma. Bet vai tad nav tā, ka tauta sev priekšstāvjus neizvēlas tādēļ, lai viņi mainītu valstij neizdevīgus lēmumus pret augstiem amatiem Briselē sev? Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, jau ilgi pastāv nesaprašanās starp varu un sabiedrību.
Parastā prakse pēdējā laikā ir tāda, ka vispirms no kabinetu dzīlēm pasprūk ziņa par kādiem satraucošiem, ļaužu makus smagi tukšojošiem lēmumiem. Pēc tam premjers skrien uz televīziju skaidrot, ka patiesībā netiks noplēstas vis deviņas, bet tikai pāris ādas. Tas jauki, taču kopiespaids veidojas tāds, ka valdībai cilvēki ir tikai skaitļi ieņēmumu un izdevumu ailēs, ka lēmumi tiek pielaboti tikai tad, kad studenti jau kliedz pret budžeta vietu likvidāciju, kad Samariešu apvienība jau grimst žēlabās par jauno sociālā nodokļa kārtību, kas viņas darbību tikpat kā iznīcina.
Kā tur nerasties latviešu Trampam vai latviešu Lepēnai? Lai arī pašlaik tāda personāža pie apvāršņa nav, zārks ilgi tukšs nepaliks. Vēja virziens ir mainījies, un tas vairs nepūš burās pašreizējā establišmenta meinstrīma trendam. Ja valdošā trejpartiju koalīcija turpinās pašreizējā stilā, pāri paliks vien eļļains pleķis.