Dzintara kanēļmaizītes
Pa internetu klīst joku bilde, kur no cepeškrāsns izņemtas smalkmaizītes, kas izskatās kā, piedodiet, kakas. Izskatās, ka tās nav ne pārceptas, ne jēlas, ka tur varbūt ir kanēlis, cukurs un pēc garšas un smaržas tās varbūt pat ir burvīgas. Taču tādu maizīti pat rokā ņemt negribētos.
Ļoti līdzīgi ir ar mūsu parfimērijas lielražotni Dzintars. Sievietes slavē Dzintara sejas, roku un kāju krēmus, šampūnus un daudz ko citu no uzņēmuma plašā piedāvājuma klāsta, un viņām var ticēt. Neba tāpat vien tik liela atsaucība bija izdevniecības Zvaigzne ABC īpašnieces Vijas Kilblokas sociālajā tīklā Facebook ievietotajam aicinājumam iegādāties Dzintara kosmētiku. Dažās dienās Rīgas veikalos plaukti ar uzņēmuma kosmētiku esot izpirkti teju vai tukši.
Pazīstamo grāmatizdevēju bija satraukusi skumjā ziņa, ka Dzintaram ierosināts tiesiskās palīdzības process, ko firma pati pieprasījusi, lai varētu turpināt strādāt, pastāvot 3,2 miljonu eiro nodokļu parādam. Tas liecina, ka uzņēmumam ir lielas finanšu grūtības, un bail, ka ar Dzintaru var notikt tas pats, kas jau ir piemeklējis dažu labu bojāgājušu Latvijas uzņēmumu.
Kilblokas aicinājuma apbrīnojamie panākumi ir kas lielisks un neredzēts, tas ir aizkustinoši un patriotiski no latvju zelteņu puses. Viņas tagad tīkami smaržos un āda viņām būs maiga, taču ilgi uz patērētāju patriotisma vien uzņēmums neturēsies.
Ir objektīvi faktori, kas traucē. Tā kā šis zīmols ir mantots no padomju laikiem, liels noiets tam allaž ir bijis bijušajās brālīgajās republikās un Krievijā. Taču tagad pienākuši saspringta starpvalstu nedraudzīguma laiki. Lai gan Dzintaru neskar Krievijas embargo, produkcijas pārdošanu noteikti traucē rubļa un eiro kursu šūpas, kas dažbrīd padara biznesu teju vai nerentablu. Sankciju žņaugtās kaimiņzemes patērētājs kļūst aizvien maksātnespējīgāks. Varbūt ir arī tāds faktors, ka daļa pircēju ir antirietumu histērijas tiktāl pārņemti, ka labāk staigās smirdēdami, nekā vairs pirks latviešu smaržas.
Jādomā, ka ir grūti arī dēļ mistiskās obligātā iepirkuma komponentes, kuras dēļ visiem ražotājiem ir milzu izdevumi par strāvu. Toties Latvijā ir salīdzinoši mazs uzņēmuma ienākuma nodoklis. Taču Dzintars iekrājis prāvu nodokļu parādu.
Ir lietas, ko nevar ietekmēt, bet ir arī lietas, kas ir paša rokās. Tā ir jaunu tirgu meklēšana, mārketings un reklāma. It kā jau viss izskatās kārtībā - uzņēmums ir strādājis gan Eiropas, gan pat Ķīnas un ASV virzienā, pudelītes, tūbiņas un kastītes ir tapušas krāsainākas, arī veikalu iekārtojumam it kā nav ne vainas. Taču tur jau tā lieta! It kā nav ne vainas, taču vaina laikam tieši tur būs? Prece, kas ir izcili kvalitatīva, vakareiropieša vai amerikāņa acīs nav pievilcīga, viņi to nepazīst un uz pudelītēm ar plastmasas korķīšiem pat virsū neskatās.
Televīzijas kanālā 360 ir raidījums Miljonu vērts praktikants, kurā allaž ir viens sižets. Kāds ļoti jauns, bet jau milzīgus panākumus biznesā guvis miljonārs izliekas par praktikantu, pastrādā mazliet kafejnīcā vai ceptuvē un pēc tam uz savu novērojumu pamata izklāsta, kādas kļūdas pieļauj uzņēmuma vadība un darbinieki, iesaka, kā jāizmana veikaliņu dizains, saukļi, nosaukums, sludinājumi un produkcijas iepakojums. Kad uzņēmums to visu ir ņēmis vērā, notiek brīnums, un pircēji gāž veikaliņus un kafejnīcas vai apkārt. Tas gan ir televīzijas šovs, un dzīvē tik viegli diezin vai tas notiek, tomēr liela daļa taisnības tajā ir. Dzintaram arī vajag radošāk likt lietā dažādus tirgvedības trikus, varbūt pasaukt palīgā kādus dižus panākumus jau guvušus svešzemju speciālistus. Triku arsenāls ir plašs, dažkārt tie var šķist pat bezjēdzīgi. Savulaik Lattelekom pārsauca sevi par Lattelecom. Viens burts un strukturālas izmaiņas izmaksāja 400 tūkstošus latu, taču šie it kā idiotiskie tēriņi ātri atmaksājās. Maģija.
Bet Dzintara vadītājs Iļja Gerčikovs regulāri lamā valdību par nevēlēšanos radīt apstākļus biznesa attīstībai un velk gaudu dziesmu, ka viņam trūkst apgrozāmo līdzekļu. Citādi viss būtu bijis lieliski - pieprasījums pat lielāks par piedāvājumu. Ja jau būtu tik skaisti, ka Dzintara smaržas būtu deficīts, visas komercbankas lauztin lauztos tikt pie viņa kabinetā, piedāvājot izdevīgus kredītus.
Nevar 2016. gadā tik ļoti pārsātinātajā parfimērijas nozarē konkurēt ar pagājušā gadsimta metodēm. Radikāli jāmaina domāšana. Gerčikovam laikam ir darbaholiska tieksme visu darīt pašam, taču vajadzētu uzticēt daļu darba tirgvedības profesionāļiem. Citādi var sanākt... kanēļmaizītes.