Kopš februāra no Grieķijas un Turcijas uz Latviju pārvietoti 69 patvēruma meklētāji, 23 no viņiem ir ieguvuši bēgļa vai alternatīvo statusu un gandrīz visi jau aizbēguši uz Vāciju.
Kā tad tā? Mauriem un moriem nevajag mūsu ziedošās lejas un balto bērzu birzi? Tiklīdz tiek no Muceniekiem ārā, tā uz Vāczemi projām.
Rodas iespaids, ka mūsu amatpersonām un politiķiem tas ir liels pārsteigums - pagājušajā gadā viņi cits pār citu pauda, ka bēgļi mācīsies latviešu valodu, paliks un integrēsies. Jau tad varēja jaust, ka tā muļķīga runāšana, un tagad tas tiek piedzīvots.
Diezin vai, savienojot divus dīķus ar grāvi, inženieris cerēs, ka ūdens no zemākā dīķa tecēs uz to tilpni, kas atrodas augstāk. Ja kāds hidrotehniķis ko tādu projektētu, par viņu padomātu, ka viņam nav īsti labi ar galvu un kompetenci. Taču manipulācijās ar cilvēkiem vara uzvedas tā, it kā dabas likumi nemaz neeksistētu. Dabiski, ka patvēruma meklētāji salīdzina Latviju un Vāciju. Kad uzzina, ka Vācijā algas, biznesa iespējas un sociālie spilveni ir nevis par kādiem procentu desmitiem, bet vairākas reizes lielāki, viņi ilgi nedomā, kuru valsti izvēlēties. Šeit nav ne kur dzīvot, ne kur strādāt. Ar to pabalstu, ko iedod pēc statusa iegūšanas, varbūt pietiktu, lai samaksātu īri dažiem mēnešiem uz priekšu, bet kaut kas arī jāēd. Turklāt nav jau starp latvjiem drosmīgo gribētāju izīrēt dzīvokli sīriešiem vai eritrejiešiem, nav daudz uzņēmēju, kas riskētu pieņemt darbā personas, kas izskatās pēc televizorā redzētiem teroristiem.
Varas iestādes un politiskā vide attieksmē pret bēgļiem dzīvo duālā, šizofrēniskā dullumā. No vienas puses, gribētos, lai nav problēmu Briseles gaiteņos, lai nav jādzird pārmetumi un lai augstie komisāri dod naudu. Gribētos justies kā humānistiem, bet zināms, kāds ir aptaujās izzondētais ļaužu noskaņojums - gandrīz 80% no bēgļiem baidās un gribētu, lai viņu nemaz nav Latvijā. Tātad politiķim uzvesties kā bēgļmīlim ir pagalam nepopulāri.
No vienas puses, gribētos uz bēgļu rēķina uzvārīties, gribētos piespēlēt piķīti kādām partijsponsorīgām celtniekfirmām, pasūtot būvēt bēgļiem kādu infrastruktūru. No otras puses, summas tomēr nav tik lielas, grūti iekombinēt kaut ko savā kabatā, spēle tikpat kā nav sveču vērta.
Ar naudu gan var arī vienkārši plakarēties, un bēgļu druvā tur ir iespējas - jau esot iztērēti 40 tūkstoši eiro mentoru institūta izveidei, bet perspektīvā mentoros esot cerība iebliezt vēl kādus 700 tūkstošus.
Beigu galā kaut kā tā sanāk, ka ar pirmo problēmas daļu - patvēruma meklētāju paturēšanu izmitināšanas centrā uz neilgu laiku un statusa piešķiršanu - Latvija vēl puslīdz kaut kā tiek galā. Bet tālāk laiva peld bez stūres un buras, bez mērķa un saprašanas, ko darīt. Pilnīgi bez jēgas patvēruma meklētājiem tiek mācīta latviešu valoda - labi zinot, ka tā viņiem nebūs vajadzīga. To labi zina arī paši bēgļi, bet uz nodarbībām iet tāpēc, ka tā vismaz ir kaut kāda laika pavadīšana, jo citādi Muceniekos var nobeigties no garlaicības.
Bēgļu lietā tiek nokurināts daudz degvielas, lai darbinātu sūkņus, bet ūdens masa tik un tā satek atpakaļ - no augstākās vietas uz zemāko. Bet laikam jau šāda situācija politisko vidi apmierina. Taču nebūtu slikti beigt mānīt Briseli, bēgļus, Latvijas sabiedrību un pašiem sevi. Latvija var palīdzēt pārējai Eiropai kā īslaicīgas karantīnas valsts, kā pagaidu pietura, var uzņemt bēgļus uz trim vai mazliet vairāk mēnešiem, veikt birokrātiskās procedūras, patvēruma meklētājiem piešķirot bēgļa vai alternatīvo statusu. Tas arī viss.
Runā, ka Igaunijā gan esot šādi tādi sīrieši, kas nodomājuši palikt dzīvot, strādāt un mācīties igauniski. Bet tas ir Igaunijā. Pie mums par ziņu, ka bēgļi bēg, internetā bango nevaldāmas gaviles, visādi joki, sarkasms, ironija un arī lāsti bēgļiem nopakaļ. Tā tik ir laime, ka viņi pie mums nepaliek!
Taču pārmērīgiem priekiem īsti nav iemesla - bēgļu bēgšana ir indikators. Pat visbēdīgākais bēglis negrib palikt Latvijas «veiksmes stāstā». Dažs no viņiem varbūt lido uz Vakareiropu vienā lidmašīnā ar mūsu bāleliņiem, kas arī laižas projām no Latvijas. Bēgļu bēgšana ir nabadzības sertifikāts mūsu maksātnespējīgajai ekonomikai, mazspējīgajiem politiķiem un mums pašiem - mazprasīgajam elektorātam, kas šos politiķus ievēlē.
Pat visbēdīgākais bēglis negrib palikt Latvijas «veiksmes stāstā».