Ziņu aģentūra LETA aktualizējusi dažus Centrālās statistikas pārvaldes datus, kas ataino demogrāfisko procesu nianses Latvijā.
Joprojām turpinās darbspējīga vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās. 2010. gadā darbspējas vecumā Latvijā bija 64,7% iedzīvotāju, 2015. gadā to īpatsvars bija samazinājies līdz 62%, bet šogad - līdz 61,5%. Lai arī ir pakāpeniski celts pensionēšanās vecums, pieaug pensionāru īpatsvars Latvijā. 2010. gadā virs darbspējas vecuma Latvijā bija 21,1% iedzīvotāju, pērn - 23%, bet šogad - 23,3%. Tauta turpina novecot, un aizvien lielāks sociālais slogs gulst uz tiem, kas strādā un nodarbojas ar uzņēmējdarbību.
Statistiķi ir paraudzījušies uz demogrāfijas procesiem arī no etniskā aspekta. Aptuveni divas trešdaļas bērnu Latvijā dzimst latvietēm, un pēdējos gados šī proporcija būtiski nemainās. 2010. gadā 67,5% bērnu mātes kā tautību bija norādījušas - latviete. 2015. gadā šis rādītājs nebija būtiski mainījies un latvietēm bija dzimuši 67,7% no kopējā bērnu skaita.
Piecu gadu laikā proporcijas būtiski nebija mainījušās arī citām tautībām. No 2015. gadā dzimušo bērnu mātēm 23,5% bija krievietes (2010. gadā - 23,4%), 2,1% - baltkrievietes, 2% - polietes, 1,9% - ukrainietes, 1,1% - lietuvietes, 0,4% - čigānietes. Sazin kāpēc tieši par šiem datiem internetā izvirda īpaši naidīga anonīmo ksenofobu plosīšanās. Lai gan šie skaitļi rāda, ka latviešu īpatsvaram Latvijā pašlaik nav apdraudējuma - arī cittautieši ir tikpat nīkulīgi pēcnācēju radītāji un emigrētāji kā latvieši.
Pagaidām mums populārākais jaundzimušā puikas vārds vēl nav Muhameds. Nav arī tās problēmas, kas satrauc rumāņus, bulgārus, slovākus un serbus - viņiem skauž, ka, par spīti skaudrajai nabadzībai un sociālajai atstumtībai, čigāniem dzimst daudz vairāk bērnu nekā viņiem.
Eiropieši ir slinki uz vairošanos, un tur mēdz būt dažādi iemesli. Bet Latvijā dzimstības necilie cipari galvenokārt saistīti ar ģimeņu nedrošības sajūtu - ir tramīgi guļamistabā nodarboties ar bērnu radīšanu, ja dzirdams, ka nabadzības dzīslainā roka virtuvē grābstās pa ledusskapi. Tikmēr politiķi par demogrāfiju tikai daudz runā, bet darīšanas nav gandrīz nekādas.
No 2015. gadā dzimušajiem 21 979 bērniem 42,6% bija pirmais bērns ģimenē, 37,5% - otrais, 14,1% - trešais, 3,7% - ceturtais, 2,1% - piektais bērns vai vairāk. Tātad uz pirmajiem diviem mazuļiem Latvijas iedzīvotāji vēl kaut kā sadūšojas, taču uz trešo jau diezgan maz, bet uz ceturto - gandrīz nemaz.
Vēl statistiķi ir konstatējuši, ka turpinājis pieaugt summārais dzimstības koeficients - no 1,36 2010. gadā līdz 1,71 pērn. Tas ir jauki, ka šis skaitlis kāpj, taču, lai par to no sirds priecātos, vajadzētu arī, lai lielāks būtu jaundzimušo kopskaits. Taču 22 tūkstoši nav nekas dižs.
Statistika dveš pēc kapsētas dzeltenās smilts, jo Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties. 2015. gadā tas samazinājās par 0,86% jeb 17,1 tūkstoti. Salīdzinājumam 2014. gadā iedzīvotāju skaits saruka par 0,77% jeb 15,4 tūkstošiem. 2015. gadā Latvijā piedzima gandrīz 22 tūkstoši, bet nomira 28,5 tūkstoši cilvēku. Pašlaik Latvijā iedzīvotāju jau ir mazāk par diviem miljoniem.
Šie tomēr ir būtiskāki skaitļi nekā visādi koeficienti, kas rāda tādu kā vidējo slimnieku ķermeņa temperatūru palātā. Ja ik gadu tie mirušie, kuru ir vairāk par dzimušajiem, sanāktu kopā, viņi varētu aizpildīt paprāvas hokeja arēnas skatītāju tribīnes. Bet kopējais Latvijai zudušo cilvēku skaits ik gadu ir tik liels, cik iedzīvotāju Cēsīs.
Ja kāds mantinieks saņēmis no senčiem divus miljonus un ik gadu iztērē gandrīz divdesmit tūkstošus eiro, viņam varbūt var šķist, ka vēl jau nekas traks nav un var turpināt šķiesties. Taču tāda pieeja ir bezatbildīga jau pret paša mantiniekiem. Vajadzētu kapitālu vairot. Taču, ko var vairot, ja latvietim, kā sacījis dzejnieks Knuts Skujenieks, nav varena plāna nākotnei. Ir tikai gaušanās par pagātni, vainīgo meklēšana kaut kur ārā un citur, ne pašam pie sevis. Mums ir muzejs Okupācijai, bet nav tautas sasniegumu izstādes, mums ir maziņš, glīts Likteņdārzs, bet nav triju mākslīgu, hipermodernu palmu salu Persijas līcī kā Dubaijā, mums kalendārā ir neskaitāmas sēru dienas, bet nav neskaitāmu karnevālu kā Dienvidamerikā. Bet iedzīvotāji vairojas karnevālu laikā, ne sēru dienās.