Šī dziesma ir par nesatikšanos
Daudz pārmetumu bijis jādzird trim ZZS ministriem par neformālo tikšanos ar Krievijas premjera vietnieku. Zemkopības ministram Jānim Dūklavam nācās taisnoties vēl arī par tikšanos ar Lietuvas zemkopības ministri, jo tā notikusi kopā ar uzņēmējiem un turklāt tur bijušas arī medības.
Vajadzētu tieši otrādi - būtu jāpriecājas, ka ir amatpersonas, kas nežēlo savu laiku un runā, tiekas formāli un neformāli. Jo viņu darbs ir runāt par saimnieciskām lietām ar dažādu valstu amatpersonām, lai palīdzētu Latvijas eksportam un risinātu praktiskus jautājumus. Ja paveras iespēja iedabūt kādā eksporta tirgū kaut vai vienu šproti, tad kārtīgam ministram nav jābīstas tikties kaut vai ar pašu plikgalvaino velnu.
Par šīm aktivitātēm ministriem nevajadzētu justies neērti, bet ir viens cits gadījums, par kuru presē nav ziņu, bet kas ir patiesi kļūmīgs, nejēdzīgs un par kuru gan valdībai būtu jānosarkst pār visu ģīmi.
Pirmdien Kazahstānas vēstniecība un Baltijas - Kazahstānas ekonomiskās attīstības asociācija Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā rīkoja svinīgo pasākumu par godu Kazahstānas Republikas Konstitūcijas dienai. Šie kazahiem ir lieli svētki - gandrīz kā franču Bastīlijas krišana vai mūsu 4. maijs.
Pasākuma ietvaros uzstājās populārais dziedātājs Alihans Duisenbajs, tika atklāta mākslinieču Annas, Žamilas un Kamilas Kurmanbekovu izstāde. Bija atnācis prāvs Latvijas uzņēmēju pulks, arī no Kazahstānas bija daudz uzņēmēju.
Kazahstāna ir platības ziņā milzīga valsts, kurā dzīvo 18 miljoni iedzīvotāju, tur ir apjomīgi naftas, gāzes un derīgo izrakteņu resursi. Šī valsts Latvijai ir jo vairāk kļuvusi nozīmīga pašreizējos jaunu tirgu meklējumu laikos, jo ar Krieviju ir sankciju un embargo šķēršļi.
Kazahstāna ir viens no galvenajiem dzinējspēkiem grandiozajā tranzīta un loģistikas infrastruktūras projektā Jaunais zīda ceļš, kas sākas Ķīnā, bet otrs gals tam diemžēl beidzas Lietuvā. Bet nu arī Latvijai, kā to optimistiski redz satiksmes ministrs Uldis Augulis, nav galīgi zudušas iespējas šo to no šā projekta labumiem atcirst sev.
Pagodināt kazahu svētku pasākumu ar savu klātbūtni būtu visnotaļ glīti, taču uz turieni nebija aizgājis neviens ministrs. Var jau būt, ka sveicēju pūlī bija pa kādam trešā izmēra klerkam un politiķim, taču pats augstākais līmenis, kāds esot redzēts, bijusi vien partijas No sirds Latvija līdere Inguna Sudraba, kas nu nepavisam nav pašlaik saucama par ļoti ietekmīgu personu.
Lieki pat piebilst, ka diezin vai tas veicina labas attiecības, valstiskus un ekonomiskus kontaktus. Lūk, šis ir gadījums, kad vajadzēja sašutumā vārīties televīzijai un dusmās kratīties sociālajiem tīkliem, kad vajadzēja pratināt katru neatnākušo ministru, kur tad viņš, āzītis, bijis, kāpēc nav attipinājis? Kāpēc nebija satiksmes ministrs, kāpēc nebija ekonomikas ministrs, kāpēc nebija kultūras ministre utt.
Grūti spriest, kur viņi bija, bet var nojaust, ka viena daļa baudīja atvaļinājuma pēdējo saulīti. Vēl daļa politiķu laikam bija tā nomocījušies tās dienas strīdos koalīcijas padomē par VID nākamā priekšnieka algu, ka pievakarē vairs nevarēja kājas pavilkt. Visādi var būt. Bet tik un tā skumji un dumji.
Varbūt ministri jau tā pārbijušies no stindzinošā efekta, ko radījusi skandalēšanās ap tikšanos ar Dmitrija Medvedeva vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, ka bažījas, ka arī par tikšanos ar kazahiem uz viņiem sakarinās visus suņus? Jo Kazahstāna jau arī nav vienkārša valsts - turienes izpratne par demokrātiju ir stipri vien atšķirīga no mūsējās. Prezidentu Nursultanu Nazarbajevu tur neviens nekritizē, bet godbijīgi dēvē par nācijas līderi.
Bet, ja tā, tad jau mūsu amatpersonām paliek pavisam maz valstu, ar kurām tikties, jo ļoti daudz kur nācijas līderi mēdz vinnēt vēlēšanas ar gandrīz simtprocentīgu rezultātu. Tad atliek tikai skriet klanīties ASV viceprezidentam Džo Baidenam un saņemt pērienu par mūsu korupciju un necaurspīdīgo maksātnespēju.
Kazahi gan jau, cerams, neapvainojās. Viņiem no nesatikšanās ne silts, ne auksts - viņiem jau viss notiek kopā ar leišiem lapsādas cepurēs.