Ēzelītis un vēlēšanas
Vairums iedzīvotāju uzskata, ka viņiem nav nekādas ietekmes uz to, ko un kā dara Saeima un valdība, liecina pētījumu aģentūras SKDS veiktās aptaujas dati.
Šogad 49% iedzīvotāju pilnībā piekrituši tam, ka tādiem cilvēkiem kā viņi nav nekādas ietekmes uz to, ko un kā dara Saeima un valdība, savukārt vēl 27% tam drīzāk piekrīt.
Šogad fiksētais rezultāts ir par 3% augstāks nekā pērn, savukārt zemāks, nekā tas bijis 2013. un 2014. gadā, kad kopumā uz savu nespēju ietekmēt Saeimas un valdības darbu norādīja attiecīgi 79% un 78% iedzīvotāju.
Iznāk, ka liels sabiedrības vairākums dzīvo ar tādu kā ēzelīša Īā noskaņojumu: «Es jau neko nevaru, man jau neko nevajag.» Bet tad jau nav arī ko gausties par grūtu dzīvi un lamāt politiķus, jo pats ļauj sliktos politiķus ievēlēt kādam citam.
Saeimas vēlēšanām latvieši diez ko netic, taču nav arī pieprasījuma pēc tāda Vakareiropā pašsaprotama un ļoti attīstīta instrumenta kā referendumi. Šveicē visu laiku notiek referendumi - pat par tādiem jautājumiem kā ikmēneša 2500 franku maksāšana katram pilsonim. Turklāt šveicieši bija tik apzinīgi, ka nenobalsoja par prāvas naudas summas izmaksāšanu katram, jo sajuta tur kaut ko nelabu un populistisku.
Šveicē ir viena no visattīstītākajām demokrātijām pasaulē un varbūt tāpēc arī izcili augsts dzīves līmenis, bet Latvijā allaž ir sanācis tā, ka tieši tie politiskie spēki, kas visskaļāk uzdodas par lielākajiem demokrātiem, tiesiskuma, caurspīdības un Rietumu vērtību nesējiem, praksē to vien dara, kā pieņem demokrātiju slāpējošus likumus.
Latvijā referendumi tik drīz vairs nenotiks, jo politiskā elite tos ir padarījusi par praktiski neiespējamiem. Izmantojot kā biedēkli bēdīgi slaveno referendumu par divām valsts valodām un lai nebūtu iespējams turpmāk referendumus sarīkot tik viegli, Saeima 2012. gadā noteica neizpildāmu ierobežojumu vēlētājiem - uzreiz savākt 155 tūkstošus parakstu arī vienkārša likumprojekta iesniegšanai.
Protams, ka bez referendumiem ir komfortablāk - tauta nemaisās pa kājām. Grūti iedomāties, cik ļoti satraucošai jābūt tēmai, lai vēlētāji ieceptos tik ļoti, ka 155 tūkstoši ietu parakstīties par referenduma rīkošanu.
Tuvojas beigām likumā noteiktais termiņš, kurā biedrībai «Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā» ļauts savākt vairāk nekā 155 tūkstošus parakstu, lai tiktu ierosināts «referendums par referendumiem» - tiktu atcelti 2012. gada grozījumi likumā Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Par šo grozījumu atcelšanu līdz 19. septembrim iespējams parakstīties valsts portālā latvija.lv un pašvaldībās. Ir apbrīnojama šīs biedrības aktīvistu izmisīgā cīņa ar vējdzirnavām, bet nepieciešamo parakstu skaitu tai savākt neizdosies.
Ir vēl citas aktīvu pilsoņu grupas, kas vāc parakstus par dažādām tēmām, piemēram, biedrība Varu Latvijas tautai cenšas savākt parakstus, lai ierosinātu referendumu par 12. Saeimas atlaišanu. Bet nu arī viņiem nekas nesanāks, jo vēl nav pārgājusi vilšanās par to reizi, kad tauta padzina Saeimu, bet jēgas no tā nebija.
Vēl ir portāls Mana balss. Jo bieži šajā portālā tiek savākti pat vairāk nekā desmit tūkstoši parakstu, taču šīm iniciatīvām ir konsultatīvs raksturs un tās nav Saeimai saistošas.
Un, ja nav saistošas, tad Saeimā to iztulko tā, ka par šādām sabiedrības iniciatīvām var nelikties zinis. Deputāti pat tik daudz nevīžo, kā veltīt kaut desmit minūšu laika, lai paaicinātu iniciatīvu autorus uz komisijām un aprunātos ar viņiem.
Ne katra ideja Manā balsī ir izpildāma vai derīga, taču vajadzētu būt cieņai vismaz pret faktu, ka tūkstošiem cilvēku ir atbalstījuši kādu ideju.
Apātija, no vienas puses, un arogance, no otras puses, ne uz ko labu neved. Ne viena vien partija tieši kurluma dēļ ir pazudusi no skatuves. Mēdz teikt, ka sabiedrības atmiņa ir īsa, tomēr spilgtus nicinošas un augstprātīgas attieksmes demonstrējumus vēlētājs mēdz arī atcerēties.
Pastāv jau vēl arī etniska plaisa sabiedrībā, kas politiķiem diemžēl ir izdevīga, jo pie tās malām var visādi dejot un plest to vēl platāku.
Nākamās gan būs pašvaldību, nevis Saeimas vēlēšanas. Bet pašvaldības pagaidām vēl bauda salīdzinoši lielāku ļaužu uzticību. Jo tās dzīvo tuvāk un saprotamāk cilvēkiem. Tajās pašvaldībās, kur vadītāji neaizmirst, ka kalpo tautai, nevis otrādi, ir saglabājusies gan vēlētāju uzticība, gan labi reitingi, gan izredzes arī turpmāk palikt pie stūres.