Asins garša
Ministru prezidents Māris Kučinskis izteica cerību, ka pēc notikumiem ap Ingas Koļegovas nekļūšanu par VID priekšnieci koalīcijas partneriem nav «parādījusies asins garša». Jo priekšā budžeta pieņemšana.
Protams, valdību neviens pašlaik gāzt negrasās, jo visi jūtas ērti savos krēslos, taču asins garša jau ir parādījusies. Jo katrai partijai savs reitings tuvākais. Ja vien radīsies iespēja pamēģināt partneri pazemot, partijas ne mirkli nešaubīsies un kodīs, kur vien spēs atrast kādu neaizsargātu vietu.
Pašlaik visi trīs koalīcijas spēki nomokās ar to, ka nav īsti nopietnu ideju, ko piedāvāt politikas darba kārtībai. Jā, ir budžets, taču budžets nav tas, ar ko daudz izdejoties un izpelnīties aplausus. Tāpēc diskusiju priekšplānā izvirzās dažādas pseidoproblēmas. Ikdienas rutīnas jautājums par vienas ierēdnes iecelšanu vai neiecelšanu VID vadītājas postenī veselu nedēļu bija iegansts trokšņainiem iekšpolitikas gāganu kariem.
No šīs pašas sērijas ir arī stāsts par triju ministru tikšanos ar Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva vietnieku Andreju Dvorkoviču. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ministri zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, satiksmes ministrs Uldis Augulis un finanšu ministre Dana ReiznieceOzola aizpagājušajā nedēļā tikās ar Dvorkoviču SIA Karavela zivju pārstrādes rūpnīcā. Nekādā slepenībā šis notikums netika turēts - medijos pat bija bildes ar tikšanās dalībniekiem, kas rūpnīcas sanitārijas normu ievērošanas labad uzvilkuši amizantas cepurītes. Reizniece-Ozola jau uzreiz paskaidroja, ka ar krievu amatvīru runājuši par iespējamo sankciju atcelšanu zivju pārstrādātājiem, par Inčukalna gāzes krātuvi. Taču Vienotība un Nacionālā apvienība, un vēl Ārlietu ministrija bargi piepaceltā tonī pieprasa paskaidrojumus un «detalizētu un izsmeļošu informāciju par šo tikšanos».
Tas, ka notiek runāšana ar krieviem, ir normāli un pašsaprotami. Attiecības ar Krieviju ir sliktas, taču arī karastāvoklī pagaidām neesam. Satiksmes ministrs Augulis bieži brauc uz Krieviju un tiekas ar turienes satiksmes nozares amatvīriem, lai pārrunātu praktiskus jautājumus. Ne tik bieži, bet Krievijā ir bijis arī Dūklavs. Droši vien tur ir bijušas formālas un arī neformālas tikšanās. Latvijas ministriem, rūpējoties par savu uzņēmēju interesēm, ir pienākums censties izmantot katru spraudziņu, ja tāda paveras, lai iedabūtu Krievijas tirgū kaut vai vienu šprotu bundžu. Pats par sevi saprotams, ka kāda tirgošanās ar Krieviju nedrīkst notikt pretēji Eiropas Savienības kopējai sankciju politikai.
Dvorkovičs nav ar tādu varu, ka var atcelt embargo, tomēr uzklausīt šādu personāžu no Maskavijas mūsu ministriem varēja būt interesanti - kas šādu augstu kungu atpūtis uz Latviju šajās skaudrajās dienās? Ar kādu vēsti? Lai arī viņš nav pirmā numura figūra, viņš nav arī gluži pēdējais cilvēks kaimiņvalstī. Ko ministriem vajadzēja darīt - rupji pasūtīt Krievijas vēstnieku un Dvorkoviču, sak, nevajag mums jūsu pīrādziņus? Tas nebūtu diplomātiski.
Lai arī Krievija pašlaik piedzīvo pamatīgus ekonomikas satricinājumus, Latvijas apjomi tai ir kas gaužām maznozīmīgs. Tātad, ja ar Krieviju notiktu kādas vienošanās, tad Latvija būtu liela ieguvēja, bet Krievijai no tā nieks vien.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība) prasa ministriem atskaitīties par tikšanos, bet tad jau koalīcijas partneri arī varētu sākt interesēties, ar kādiem partneriem kādos ārzemju klubu kaktos tiekas pats Rinkēvičs. Ārlietu ministrija spiež uz to, ka ministri apgājuši valdības noteikto kārtību, kādā tiekas amatpersonas, taču Dvorkovičs neatbrauca uz Latviju oficiālā vizītē kā amatpersona, tāpēc nav saprotams, kādi rituāli būtu bijuši pareizie, lai nesāktos Ārlietu ministrijas rūkšana.
Diemžēl valdībā pastāv dažas problēmas Rinkēviča orientācijas dēļ. Vieni ministri domā par izdevīgumu Latvijai, bet Rinkēvičs ir orientēts uz to, ka ar Krieviju bez vajadzības jānodedzina pēc iespējas vairāk tiltu. Lai gan viņam kā valsts galvenajam diplomātam bija jādara tieši pretējais, jo diplomātija ir sarunu māksla, nevis prasme aizcirst durvis.
Citiem ministriem tagad jāuzņemas papildu slodze un jāstrādā ārlietu ministra vietā, jo ar Rinkēviču Krievijā negrib runāt. Ja Latvijas valdībā ir ministri, kas spēj ar krieviem runāt, tad tur nav nekā nosodāma. Saprotams, ka nevajag atbalstīt viņu agresīvo politiku un piedalīties viņu dzīrēs, taču tirgoties un kaulēties ar viņiem var un vajag.