Simulantu tauta
Attiecības starp valdību veidojošo partiju politiķiem sāk aizvien vairāk saasināties, taču pastāv tēmas, kurās starp visu triju spēku pārstāvju redzējumiem nav būtisku pretrunu. Tā tas ir, piemēram, jautājumā par slimības lapām, kur valdošajiem ir absolūta pārliecība, ka tauta pārmēru iecienījusi simulēt slimības.
Finanšu ministrija konstatējusi, ka pagājušajā gadā slimības pabalstiem vispārējas saslimšanas gadījumos tērēti 97 miljoni eiro, bet bērna saslimšanas gadījumos - 15 miljoni eiro. Šogad jau pirmajos sešos mēnešos tie attiecīgi bijuši 58 miljoni vispārējas saslimšanas gadījumos un 11 miljoni slima bērna kopšanas gadījumos. Tātad spējš pieaugums.
Slimības lapu skaitļos simulantus ir saskatījis Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks. Veselības ministrs Jānis Reirs (Vienotība), kad vēl bija finanšu ministra amatā, tāpat jau cēla trauksmi par pabalstu apjoma pieaugšanu. Slimības pabalstu pieaugošais apjoms nupat satraucis arī finanšu ministri Danu ReiznieciOzolu (ZZS), kas nupat sacīja, ka esot jāsaprot, vai tiešām sabiedrība daudz vairāk slimo vai tās ir manipulācijas ar šiem pabalstiem, kur jāmeklē risinājumi, kā to izskaust.
Lai cilvēki būtu motivēti strādāt, ja to var darīt, viens no risinājumiem būtu atalgojuma sistēmas sakārtošana, pauda ministre.
Arī izmaksāto bezdarbnieku pabalstu apjoms pēdējos gados stipri audzis. Ministre domā, ka vajag atgriezties pie vecā principa, kas pirms pāris gadiem jau bija spēkā - jo ilgāk cilvēks strādājis, jo ilgāk drīkst sēdēt uz pabalsta. Par izdevumu mazināšanu pabalstiem ar abām rokām ir arī Reirs, kurš no uzņēmējiem ir dzirdējis, ka viņiem nav viegli atrast strādniekus. Būtu gan Reirs pavaicājis, kas tie ir par darbiem un cik šie uzņēmēji gatavi darbiniekiem maksāt. Ja darba devēja piedāvājums līdzinās verga darbam par vēdera tiesu, tad cilvēks strādāt neiet. Ja viņš nav galējā izmisumā, tad labāk mazliet pasēž uz pabalstiem, kamēr atrod daudzmaz jēdzīgu darbu, vai arī laižas projām uz ārzemēm. Jo jaunāks cilvēks - jo mazāku laiku viņš būs strādājis, tāpēc arī bezdarba gadījumā īsāku laiku varēs saņemt pabalstu. Vai tur nesanāk tāds kā jauniešu emigrācijas veicināšanas plāns?
Varbūt aiz skaitļiem slēpjas kas cits, nevis Latvijas ļaužu tieksme masveidā tēlot slimas govis? Gan privātajā, gan arī valstiskajā darbā cilvēkam nemaz nav tik izdevīgi un priecīgi gulēt mājās. Īpaši jau tas tā ir privātos uzņēmumos, kur vadītājs vai firmas īpašnieks negrib turēt pie sevis dienaszagļus, jo viņam vajag, lai cilvēki ražo. Ja darbinieks pārāk bieži un ilgi slimo, viņam ir jārēķinās, ka darba devējs gribēs no viņa atbrīvoties. Ja radīsies aizdomas, ka darbinieks simulējis, tad jau nu pilnīgi noteikti būs atlaišana. Arī valsts darbos simulēšana diezin vai ir masveida - tur kolēģi nepacietīs slimības lapu nepamantotu izmantotāju savā vidū, jo viņiem tiek uzkrauts simulanta darbs. Protams, ir starp slimības lapu saņēmējiem arī simulanti, taču maz ticams, ka viņi sasimulē desmitiem miljonu eiro.
Varbūt slimības pabalstu apjoma pieaugums liecina pavisam ko citu? Iepriekš cilvēki izturējās pret savu veselību bezatbildīgi, gāja uz darbu slimi, pārstrādājās, izdega, bet tagad, kad saķer kādu sērgu, vairs necieš, bet iet pie daktera? Varbūt nevis negatīvi jāvērtē slimības pabalstu apjoma pieaugums, bet tieši otrādi - tas signalizē par pozitīvām tendencēm, par lielāku uzticēšanos veselības aprūpes sistēmai, arī par darba ņēmēju tiesību aizsardzības uzlabošanos?
Un kā tad valdība domā pret simulantiem cīnīties praktiski? Represēt ārstus, kas izraksta slimības lapas? Spraust padusēs termometrus, lai pārbaudītu, vai pacients tiešām sasirdzis? Vai vienkārši samazināt pabalstiem paredzēto naudu un vairs nemaksāt slimniekiem pienākošos līdzekļus? Varbūt kā Jurija Andropova laikā veikt reidus pa kafejnīcām un kinoteātriem, lai pārbaudītu, vai nav kāds, kam slimības lapa, bet kas neievēro gultas režīmu?
Meklēt simulantus, mazāk pabalstīt bezdarbniekus, uzlikt takšu šoferiem fiksētu nodevu, vajāt nodokļus nemaksājošus automehāniķus un zobārstus - pēc šādām pazīmēm var pazīt valdības sīko grābstīšanos budžeta un nodokļu jomā. Taču cilvēki no valdības gaida nevis to, kad viņiem uzliks jaunus sodus, bet darbu un maizi.