Šausmu nakšu bilance
Ceturtdien stundu pirms pusnakts, kad nobeigumam tuvojās Bastīlijas ieņemšanas un 1789. gada Franču revolūcijas svinības, smalkajā kūrortā Nicā kāds Tunisijas izcelsmes Francijas pilsonis ar smago automašīnu triecās pūlī un nogalināja 84 cilvēkus, arī desmit bērnu.
Vēl vairāk nekā 200 cilvēku ievainoti. Nogalināts arī pats «Bastīlijas slepkava», tāpēc nevarēs viņam pavaicāt, kāpēc viņš tā darīja. Bet var nojaust, ka motīvs būs bijis radikālislāmisks. Franču revolūcijas ideāli bija «Brīvība, vienlīdzība, brālība». Tātad uzbrukums bijis ne tikai tiešs, bet arī simbolisks - automašīna triekta pret Rietumu vērtībām.
Policija ir aizturējusi terorista sievu un aizdomīgus paziņas, izmeklēšana pētīs, vai viņam bija sakars ar kādām slepenām organizācijām un tā saukto Islāma valsti, taču var izrādīties, ka šādas saistības nemaz nav. Starp teroristiem mēdz būt arī «vientuļi vilki», kas saklausījušies ekstrēmu sludinātāju musinājumus. Pret organizētu teroru vēl kā nebūt var cīnīties, bet nevar uzminēt, kas perinās viena vai nedaudzu indivīdu smadzenēs.
Francija sēro un mokās neziņā - kas vēl var notikt? Terorisms ir riebīgs ar to, ka tur nav frontes līnijas, nav formas tērpu, pēc kuriem pazīt ienaidnieku, - nāve var uzglūnēt jebkurā laikā, jebkurā vietā. Specdienesti un policija ar bažām gaidīja Eiropas futbola čempionātu, kad vienkop pulcējās daudz cilvēku, taču terorakts notika citā vietā un laikā, kad drošības iestādes jau bija atslābušas.
Francijas amatpersonas un politiķi pauž patētiskas sentences, ka franču tauta tagad kļūs aizvien saliedētāka, taču ir arī pretējs viedoklis, ko pat dzirdēt negribas, jo tik nepatīkams tas ir. Francijas Iekšējās drošības galvenās direkcijas (DGSI) vadītājs Patriks Kalvārs sacījis, ka aizvien vairāk radikalizējas arī galēji labējais spārns, kas var aiz atriebības rīkot soda ekspedīcijas imigrantu apdzīvotās vietās. Vēl daži terorakti, un Francijā varot izcelties pilsoņu karš starp ekstrēmajiem islāmistiem un labējiem.
Francija agrāk pārmeta Izraēlai, ka tā ar pārāk skarbām metodēm apkaro teroristus, bet tagad laikam būs spiesta sēdēt skolas solā un mācīties no izraēliešiem, kam terora prevencijas jomā sena un bagāta pieredze.
Arī Turcija pēdējā laikā ir daudz cietusi no terorisma, taču naktī uz sestdienu galvaspilsētā Ankarā un lielpilsētā Stambulā briesmu lietas notika citā sakarā. Militārpersonu grupa centās veikt valsts apvērsumu un gāzt prezidentu Redžipu Tajipu Erdoganu. Apšaudēs un sprādzienos bojā gājuši 265 cilvēki, pusotrs tūkstotis ievainoto, visai nācijai šoks, sirdsklauves, roku drebēšana un bezmiegs. Satraucās arī Rietumu valstu vadītāji, jo Turcijas armija nav vis šāda tāda, bet NATO valsts armija. Bija vairākas stundas neziņas, kas šo armiju kontrolē un kas kontrolē Turciju?
Ir apmēram saprotami apvērsuma motīvi. Militārpersonām Turcijā ir tradīcija aizstāvēt sekulāras valsts ideju, bet Erdogans valsti aizvien vairāk islamizē. Viņa vadībā radies daudz ķibeļu - sabojātas attiecības ar Izraēlu un Krieviju, neveiksmīga bijusi politika bēgļu un kurdu problēmu risinājumā, prezidents ir autoritatīvs, aizbāž muti opozīcijai, ierobežo cilvēktiesības un vārda brīvību.
Apvērsums izdotos, ja būtu smalki izplānots, ja tas spārnotu uz revolūciju Erdogana pretiniekus, kas izietu ielās ar karogiem un atbalstītu prezidenta gāšanu. Taču apvērsumam trūka jaudas, ielās izgāja nevis prezidenta pretinieki, bet atbalstītāji.
Konspirologi gudro, ka pats Erdogans inspirējis jukas, lai vairāk nostiprinātu savu varu. Maz gan ticams, ka bijusi tik riskanta daudzgājienu kombinācija. Taču redzams, ka piektdienas nakts notikumus viņš jau aktīvi izmanto, lai savu varu tiešām stiprinātu. «Skrūvju piegriešana» nupat notiek pilnā sparā - jau sestdien apcietināti trīs tūkstoši armijnieku, no darba esot atstādināti 2700 (!) tiesnešu, jo Erdogans nodevības sakni meklē tiesu varas aprindās. Acīmredzot Turcija turpmāk būs valsts, kur būs ļoti betonēta varas vertikāle, bet opozīcija būs vēl daudz stingrāk piežņaugta nekā pašlaik. Izskatās arī, ka doma par to, ka Turcija varētu kļūt par ES dalībvalsti, jāatliek uz nenoteiktu, vēl ļoti tālu laiku, jo tas, kas notiek Turcijā, eiropiešus biedē ne pa jokam.