Tukšie krēsli
Pēc ne visai skaistām peripetijām valstī vakanti ir palikuši divi svarīgi krēsli – veselības ministra un Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amati.
Jauna ministra izvēle netiks stiepta garumā, un, ja nebūs kādi melni kaķi pārskrējuši, jau šodien Saeima balsos par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājas Andas Čakšas kandidatūru veselības ministres amatam. Čakšu virza ZZS, kas saprotami, jo valdības veidošanas procesā veselības nozare iekrita zaļzemnieku ietekmes areālā. Jaunais Vienotības līderis Andris Piebalgs gan izteicies, ka Vienotībai arī esot daudz labu kandidātu veselības ministra postenim. Tas dīvaini, ka šādi kandidāti uzradušies, jo savulaik pēc Ingrīdas Circenes demisijas partija nevarēja pierunāt nevienu, jo visi, kam šo amatu piedāvāja, bēga kā velni no krusta.
Tas ir liels paradokss, bet politiķi labi zina, ka sabiedrību visvairāk satraucošo tēmu sarakstā pirmajā vietā allaž ir veselības aprūpe - to rāda sociologu pētījumi. Tomēr veselība vienmēr ir bijusi kā nabaga radiniece, kurai atmet to, kas citām nozarēm paliek pāri. Tāpēc veselības aprūpe ir hroniski distrofiska. Vienīgā zelta maliņa mākonim ir vismaz tas, ka jaunu mediķu izglītošana joprojām ir augstā līmenī. Tur gan ir tā, ka daļa jauno dakteru nākotnē ārstēs un kops norvēģu, britu un vācu sirdzējus, jo palikšana Latvijā nesola izglītībai atbilstīgu atalgojumu.
Tagad, kad Guntis Belēvičs ir tik ļoti ieberzies un aplauzies, veselība ir kļuvusi vēl sarežģītāka - lai sēstos ministra krēslā, vajag apņēmību un drosmi, kā ejot cirka arēnā pie lauvām. Tāpēc labi, ka ir ātri atrasta Čakša, kas nav jāstumj uz amatu ar varu un ir gatava izaicinājumam.
Čakšai ir priekšrocības un ir trūkumi. Priekšrocība ir tas, ka viņa ir mediķe un viņai ir pieredze lielas slimnīcas kolektīva vadīšanā. Šīs priekšrocības vienlaikus var traktēt arī kā trūkumus. Mazajā Latvijas medicīnas dīķīti cits citu pazīst, visi vārās vienā sulā, tāpēc ministrei būs psiholoģiski grūti veikt reformas, kas kādam no kolēģiem var sāpīgi nodarīt pāri.
Ministra atrašana tomēr būs salīdzinoši vienkāršāka par jautājumu, kas nāks atkāpušās VID ģenerāldirektores Ināras Pētersones vietā. Šis krēsls ir zem vēl lielāka spiediena nekā veselības ministra amats. Pētersone šo spiedienu nespēja izturēt. Interesanti, kurš būs tas pašnāvnieks, kas gribēs bāzt galvu tik ielaistā midzenī? Vajadzētu, lai par VID vadītāju kļūst enerģiska bezkompromisu persona, kas ir morāli kristāldzidra, ar izcilām organizatora spējām, ar dziļām zināšanām finanšu, ekonomikas un jurisprudences jomās. Gan jau tādi cilvēki Latvijas dabā eksistē, taču kurš ies strādāt par divu tūkstošu eiro algu? Protams, salīdzinot ar minimālo vai vidējo algu valstī, tas izskatās daudz, tomēr tas nav atbilstīgi lielajai atbildībai. Maksājot mazu algu VID darbiniekiem, tiek selekcionēti tādi, kas strādā aiz inerces, gaidot pensiju, vai tādi, kas nāk uz darbu nevis algas dēļ, bet lai «jumtotu» kontrabandu un nodokļu zagšanas shēmas, lai reketētu un ņemtu kukuļus no uzņēmējiem.
Saprotams, ka no budžeta apmaksāts ierēdnis nevar saņemt tik, cik biznesā, tomēr kaut cik solīdam atalgojumam un sociālajiem spilveniem būtu jābūt. VID ģenerāldirektora amats ir svarīgākais ierēdņa amats valstī. Vismaz tad starp ierēdņiem VID vadītājam būtu jāierāda cienījama vieta - īpaši tad, ja viņam izdosies nākamībā parādīt labus rezultātus, ja draņķi no VID Augeja staļļiem tiks iztīrīti, ja budžeta ieņēmumi augs un pelēkās ekonomikas īpatsvars samazināsies.
Varbūt kaut kāds labums būs no VID kadru rotācijas, droši vien kaut kāds mini uzlabojums būs Muitas policijas apvienošana ar Finanšu policiju un nosaukšana par Nodokļu policiju. Skandāls ar negodprātīgajiem darbiniekiem, aizdomīgu vīriņu kratīšana un purināšana ir svēta lieta, taču vajag ne tikai par pātagu, bet arī burkānu.
VID tēls sabiedrības acīs pašlaik ir drūma, baisa māja, kas pilna neliešu. Nav patīkami tādā mājā strādāt, ja neesi no bandas. Maza aldziņa un sabiedrības naids ne uz ko nestimulē. Tā var noplicināties VID kadru resursi. Bet kurš tad apkaros melno un pelēko ekonomiku?