Biļete uz bagātnieku balli
Parakstot līgumu par iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), Latvijai tagad plaši atvērušās zeltītās durvis uz bagāto valstu klubu. Tur iekšā gan ir tā kā mazliet neērti justies, kad redz smalkus kungus un dāmas pastaigājamies pa parketu un iemalkojot šampanieti no kristāla glāzēm. Bet pašai mugurā humpalas kleitiņa un grauž apziņa, ka augstāk par celi zeķē caurums.
Attieksme pret OECD Latvijas politiķiem ir dažāda - no īgnas skepses, kādu pauž kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, kurš iestājai organizācijā nesaskata nekādu pozitīvu jēgu, līdz pašreizējā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pārjūsmīgām gavilēm par milzīgajiem labumiem, kādus došot OECD.
Celšoties Latvijas kredītreitings, atrašanās organizācijā palīdzēšot piesaistīt tiešās ārvalstu investīcijas, uzlabošoties cīņa pret korupciju, veicināšoties sakari ar citām OECD dalībvalstīm, OECD palīdzēšot uzlabot mūsu izglītības sistēmu.
Taisnība, ka ar ārvalstu investīcijām ir pavisam vāji. To apjoms krita jau pirmajos krīzes gados un tikai krīt un krīt, un atkal krīt. Kāpēc krīt, tam var būt visādi skaidrojumi: nesakārtota tiesiskā vide, neprognozējama nodokļu politika, korumpēties griboša ierēdniecība. Pēdējā laikā daudz tiek lamāta Nacionālā apvienība, kas esot ieinteresēta maksātnespējas procesu necaurskatāmībā. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) līdz aizsmakumam aizstāvas, stāstot, kādas visādas reformas jau veicis, lai maksātnespējas procesu sakārtotu. Bet varbūt vairāk pārmetumu nacionāļi ir pelnījuši par kaut ko citu - par to, ka savā zvērīgajā rusofobijā stumj tādus likumus, lai Krievijas un citu neeiropas potenciālo investoru interese par Latviju taptu aizvien mazāka, lai par uzturēšanās atļaujām būtu jāmaksā maksimāli daudz? Sajūtot šādu nedraudzīgu attieksmi, potenciālie investori atrod citas vietas, kur investēt.
Bez sekām uz investoru piesaisti nevar paiet arī tādas lietas kā saspīlētās attiecības ar Krieviju, sankcijas, embargo un britu televīzijas filma, kas Latviju attēlo kā zemi, kur Latgalē var izcelties kaut kas līdzīgs Donbasam Ukrainā un beigties ar atomkaru.
Protams, ne katrs investors ir labais investors, un ir starp viņiem monopolisti, kas ar savu lielo naudas kuli izkonkurē vietējos censoņus, arī blēži, kas grib par mazu ieguldījumu izpumpēt lielu peļņu, atstājot naivos latvjus pie sasistas siles. Tomēr tā nav lielā problēma. Lielā problēma ir tā, ka katastrofāli trūkst labo investoru ar tīru naudu, kas radītu jaukas, labi atalgotas darbavietas. Šīs nelaimes dēļ valstī nav naudas, nav rosības. Ja nav rosības, tad nav arī ieņēmumu valstij un nav ko maksāt skolotājiem un mediķiem.
Atrašanās OECD būšot pieeja visāda veida ekspertiem un ekspertīzēm, lai saprastu, kas jādara. Tostarp arī drūmajā izglītības jautājumā, kur jau labi sen redzams, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, skolu un skolotāju - par daudz, bet skolēnu - par maz. Lai skolotāji varētu saņemt kaut cik ciešamas algas, kādai daļai no viņiem jāzaudē amats un profesija. Vai OECD te nesanāks kā tāds bubulis, uz kuru kaut daļēji nogrūst atbildību par sāpīgām reformām? Sak, mēs jau nebūtu rīkojušies tik drakoniski, taču OECD mums lika. OECD gan neko neliek, bet tikai parāda, kāda ir situācija un kādi ir iespējamie problēmas risinājuma varianti.
No OECD varbūt būs labums tādā ziņā, ka tur jau sen izgājušas no modes Latvijā joprojām populārās taupības jostas, absolutizētā mantra par obligātu nepieciešamību tiekties uz bezdeficīta budžetu pāri kauliem, par katru cenu. Bagāto valstu ballē uz Latviju skatās ar apbrīnu kā uz ūnikumu - neticami, kā mūsu Milda var pārciest jostas savilkšanu līdz mugurkaulam, samaksāt bankrotējušas komerbankas parādus, neiziet ar Molotova kokteiļiem ielās kā Grieķijā un vēl joprojām tik labi izskatīties.
OECD ģenerālsekretārs Anhels Gurija intervijā LTV trešdien pauda, ka pasaule jau ir pārdzīvojusi astoņus taupības gadus un tagad ir laiks domāt nevis par taupību, bet par to, kā radīt eksploziju attīstībā. Paklausoties gudrus vīrus OECD forumu ietvaros, varbūt arī mūsu amatvīriem piešķilsies, ka finanšu jomā jārīkojas elastīgāk?
Katrā ziņā kādai nenoskārstai vajadzībai OECD var noderēt - ja ne tūlīt, tad pēc kāda laika. Un psiholoģiski taču arī ir labāk, ka Latvija var atrasties svinību zālē iekšā, nevis salt ārā putenī un raudāt, vērojot, kā gar apgaismotiem logiem valša ritmā slīd bagāto, līksmo dejotāju ēnas.