Aizspēlējušies

Laimdotas Straujumas valdības krišana sākotnēji it kā nesolīja nekādus lielus satricinājumus – bija jāveic sīks, tehnisks gājiens: nomainīt premjeri pret kādu citu un rullēt pa vecam. Taču vēji ir iegriezušies tā, ka mazā premjeru nomaiņa nav sanākusi un politiskā vide nupat ir ieberzusies dziļā krīzē un strupceļā. Aizspēlējušies ir kungi un dāmas.

Var būt, ka tam ir sakars ar norisēm globālos ekonomikas procesos. Lielā Ķīnas ekonomika ir baisa sabrukuma priekšvakarā. «Tīģeris uz māla kājām» šūpojas un draud apgulties uz sāniem. No tā apgulsies arī Krievija. Pēc tam visa pasaule. Slavenais blēdis Džordžs Soross ir stāstījis, ka situācija atgādina 2008. gadu, kad vērtspapīru tirgošanās burbulis sasniedza kritisko masu un plīsa. Sorosu varam vērtēt visādi, taču biržas nekrietnību jomā viņš ir vislielākais speciālists, tāpēc viņā ir jāieklausās. Latvija kā visperifērākā no perifērajām Eiropas ekonomikām cietīs, protams, vissmagāk. Sēsties par premjeru krēslā šādos apstākļos ir diezgan pašnāvnieciski. Ir jau bijuši gadījumi.

Savulaik Aigars Kalvītis vadīja valdību. Viņš bija uzkrājis neredzētu sociālo budžetu un visādi tā iznesies. Taču viņam neviens vairs neticēja, viņš bija sista kārts. Kalvītis tika identificēts ar globālo krīzi, un viņam tika visas piepes par to.

Tāpat tagad sista kārts ir partija Vienotība. Nav vairs variantu, ka tā spēs atdzīvoties, iestāties par daiļu, varenu valsts vadīšanu. Vienotība varētu spirināties, ja atbilstu savam nosaukumam, taču ir acīmredzams, ka tās iekšpusē ir dažādi savstarpēji naidīgi grupējumi, kas savā naidībā pārspēj pat tos naidus, kas pastāv starp dažādām konkurējošām partijām. Viņķeļu – Vidiņu liberālais grupējums ir nostājies uz kara takas un neslēpti grauj Solvitas vairākuma konservatīvos spēkus. Vienotība ir beigta. Ne tik senajā Latvijas partiju vēsturē šādas iekšējas grēmas ir novedušas pie varenu politisku spēku pilnīgas nāves. Vienotība nebūs izņēmums.

Ja kāda partija ir tik ļoti nesaskanīga savā iekšpusē, tad citām partijām nav pienākuma to balstīt un glābt. Tāpēc loģisks ir ZZS gājiens neatbalstīt Vienotības premjera amata kandidātu Kārli Šadurski, par kuru pati Vienotība tā kā var, tā kā nevar vienoties.

Ja krīze iestiepsies, Vējonim nekas cits neatliks kā iedarbināt savu Satversmē paredzēto punktu, ka var ierosināt Saeimas atlaišanu. Ja politiķi nevar vienoties, tad tauta lai lemj.

Ministru prezidenta krēslu tagad varētu iznest ārā Brīvības bulvārī un nolikt uz trotuāra. Maz būtu garāmgājēju, kas gribētu tajā sēsties. Ir, protams, gribētāji, bet viņi nevar. Vēl ir tādi, kas var, bet viņi negrib.