Lai strādā, lai lido!
Politiķi allaž ir pratuši iepriecēt publiku ar ņemšanos un skandalēšanos, un aizvadītais gads nav bijis izņēmums.
Nacionālā aviokompānija airBaltic šogad nonāca uzmanības centrā ar īpaši dīvainiem notikumiem, kas tik dīvaini izskatās tāpēc, ka valdība šā uzņēmuma lietas kārtoja aiz slēgtām durvīm slepenības režīmā. Bet tur, kur ir slepenība, tur arī baumas. Septembrī valsti pāršalca moža ziņa, ka konsultantu kompānija Prudentia aviokompānijai atradusi stratēģisko investoru no Vakareiropas. Pēc tam gan izrādījās, ka investoru Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu patiesībā atradis airBaltic valdes priekšsēdētājs Martins Gauss, un viņš nav saucams par stratēģisko investoru, bet par finanšu investoru, jo viņa solītais investīciju daudzums – ap 50 miljoniem eiro – nav pietiekams, lai noteiktu uzņēmuma stratēģisko virzību. Smalkajās aprindās izplatījās runas, ka Vācijas investors Montāgs-Girmess varbūt nemaz nav tas, par ko uzdodas, un patiesībā viņa nauda ir kādas Krievijas bankas nauda un viņa investīcijas saistītas ar plānu pirkt airBaltic krievu lidmašīnas Sukhoi Superjet. Pagalam ērmīgi, ka tajā skaistajā dienā, kad valdība bija akceptējusi Satiksmes ministrijas izstrādāto risinājumu par investora piesaisti aviokompānijai, premjere Laimdota Straujuma palūdza satiksmes ministru Anriju Matīsu demisionēt. Tā arī šobaltdien nav skaidrs, par ko īsti. Oficiāli tas skanēja tā, ka Matīss nolaidīgi pildījis pienākumus un nav informējis premjeri par svarīgām norisēm nacionālajā aviokompānijā. Drīz Straujuma kļuva aizvien neinformētāka par norisēm savā valdībā un pēc tam pavisam neko vairs nezināja – bija vizītē Ķīnā, kad valdība lēma par ministru algu palielināšanu, steidzās uz pusdienām, lai nevajadzētu atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Visbeidzot pēc partijas Vienotība kongresa demisionēja. Tas atstāj diezgan graujošu iespaidu, ka valdošajā partijā nav diez cik veselīgs klimats, tur valda intrigas, sazvērestības, un lielā mērā par katalizatoru Straujumas krišanai ir bijusi vingrošana ap nacionālo aviokompāniju airBaltic, kur par kumosu kaujas savstarpēji naidīgi partijas iekšējie grupējumi.
Visi varasvīri, arī Matīss, ļoti slavē airBaltic šefu Gausu, kurš saņem algā miljonu eiro gadā. Taču bez valsts naudas uzņēmums nekādi nespēj iztikt. Ja no valsts kases šogad netiktu piešķirti 80 miljoni eiro, aviokompānija nevarētu turpināt veikt maksājumus Kanādas ražotājam Bombardier par pasūtītajām lidmašīnām, tādējādi apdraudot līgumu un zaudējot naudu, kas samaksāta avansā.
Ar airBaltic mazliet saistīta skandalozā tīrīšana Valsts kancelejā, kur Straujuma panāca ilggadējās Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes un vairāku viņai pakļauto darbinieku atlaišanu. Kancelejistiem tika pārmests, ka viņi it kā noplūdinājuši slepenus dokumentus par to, ka valsts var ciest prāvus zaudējumus, tiesājoties ar iepriekšējo airBaltic šefu Bertoldu Fliku.
Aviokompānija vēl turas uz ūdens, un tai ir nasks politiskās vides atbalsts. Valdība allaž ir ārkārtīgi skopulīga, kad jāizsniedz kāda sīknauda pensionāriem, ārstiem vai skolotājiem, bet 80 miljoni nodokļu maksātāju naudas airBaltic atradās bez lielām sāpēm. Un Saeima šo naudas investējumu ar pārliecinošu vairākumu akceptēja. Bet varbūt tas ir labi un pareizi – lai strādā, lai lido! Ja nebūs airBaltic, kas tad vispār paliks?
Piemēram, Liepājas metalurgs jeb KVV Liepājas metalurgs, kā tas sāka saukties pēc investora atrašanas, tā arī nav izlauzies no hroniskā murga, kādā tas dzīvo jau vairākus gadus. Aizvadītajā gadā skandāliem un bēdām apvītajā uzņēmumā uz skatuves atnāca jauni personāži, kas seno tradīciju plēsties turpināja jo kaisli. Jaunais ukraiņu investors tiesājas ar uzņēmumu Elme messer metalurgs. Vēl ir KVV Liepājas metalurgs prasība pret maksātnespējas administratoru Haraldu Velmeru un Velmera pretprasība. Bet nu tā gadās – juristu darbs ir tiesāties.
Aprīlī noslēdzās bankas Citadele valstij piederošo akciju pārdošana, līdz ar to par 75% plus vienas bankas Citadele akcijas īpašnieku kļuva investīciju uzņēmums Ripplewood Advisors LLC un 12 starptautisku investoru grupa. Par akcijām investori samaksāja 74,7 miljonus eiro. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija par bankas Citadele pārdošanu secināja, ka valdības rīcība bankas pārdošanā noveda, iespējams, pie zemākās cenas, respektīvi, pircēja piedāvātās cenas akceptēšanas, neraugoties uz bankas sasniegtajiem rezultātiem un prognozēto attīstību. Komisija lēš, ka valstij būs iespējams tikai daļēji atgūt Parex bankas restrukturizācijā ieguldītos naudas līdzekļus, proti, neatgūstamā summa var būt 500–700 miljoni eiro.
Droši vien skandalēšanās, afēras, dīvainības turpināsies ar nākamajā gadā. 7. janvārī vēl vecā valdība skatīs informatīvo ziņojumu par LMT un Lattelecom kapitāla daļu pārvaldīšanu. Ej nu zini, bet jaunajai valdībai var rasties doma abus uzņēmumus apvienot, valsts kapitāla daļas pārdot un tādā garā – tur ir liela sile afēristiem, lobijiem un koruptantiem.