Nevajadzēja ūjināt

 
©F64

Ir iestājies mulsuma un neziņas periods līdz 28. decembrim, kad partija Vienotība oficiāli paziņos, kuru personu īsti virzīs uz Ministru prezidenta amatu. Tā kā šī persona droši vien būs partijas līdere Solvita Āboltiņa, mulsums un neziņa var iestiepties garumā un turpināties arī janvārī. Noņemt Āboltiņu no trases partija vairs tā īsti nevar, jo tad jau pagalam nelāgi izskatīsies – partija nupat ir nograuzusi pati savu premjeri Laimdotu Straujumu, bet tagad arī savai Āboltiņai duncis mugurā? Tas tā kā būtu par daudz.

Spītīgi stumjot Āboltiņu uz premjeres krēslu, Vienotības vadība rāda, ka maz orientējas sabiedrības noskaņojumā, trūkst paškritikas, spējas adekvāti paskatīties uz sevi it kā no malas. Citkārt, kad uz premjerēšanu atnāk kāds politiķis, ļaudis uz viņu raugās kā uz potenciālu Saulvedi – ar cerībām. Jaunajam censonim tiek dots tā sauktais uzticības kredīts. Ar Āboltiņu ir citādi – viņai ir paprāvs uzticības debets. Nevar mest krāsnī izdedžus un cerēt, ka tie degs un dos siltumu. Varētu jau teikt, ka tā nīgruma, sarkasma, dusmu lavīna, kas gāžas pār Āboltiņu internetā, ir kāda neliešu, konkurentu kampaņa, ka viņu negrib tikai kāda saujiņa ļaužu, kas aktīvi sociālajos tīklos. Taču ir arī zinātniskas metodes izzondēt, ko elektorāts domā, – sociologu pētījumi. Tie arī rāda, ka Āboltiņu negrib. Pēc Neatkarīgās pasūtījuma veiktajā firmas SKDS pētījumā Āboltiņu par premjeri gribētu redzēt vien 3,9% aptaujāto. Ja Vienotība netic ne interneta jokdariem, ne sociologiem, tad ir vēl viena metode – uzvilkt pār acīm cepuri, pielīmēt bārdu, lai nepazīst, un iet parunāties ar cilvēkiem tirgū, tramvajā, poliklīnikas rindā. Taču arī tur būs ar uguni jāmeklē kāds, kas par Āboltiņu būtu sajūsmā.

Bet nu labi. Pieņemsim, ka iespējams brīnums un Āboltiņa sāk valdīt viedi un vareni. Tauta, kas šodien Āboltiņu ne acīs redzēt negrib, pēc laiciņa sāk par viņu fanot kā Ņujorkas Knicks līdzjutēji, kas sākumā Kristapu Porziņģi izsvilpa, bet tagad viņam uzgavilē. Bet kādā veidā Āboltiņa vispār domā tikt laukumā? Nacionālā apvienība ir strikti paziņojusi, ka Āboltiņas vadībā nestrādās. ZZS ar klusām šausmām veras norisēs un prāto, kā tā delikātāk pateikt koalīcijas partneriem, ka likt Āboltiņu par premjeri nav laba doma.

Derēja atminēties, kā aizgāja bojā Tautas partija. Ja Tautas partija būtu bijusi mobilāka taktiskos manevros, varbūt vēl šobaltdien gozētos varas saulītē. Nelaime bija tajā, ka premjers Aigars Kalvītis bija publikai apnicis – mūždien viņa seja rītā un vakarā televīzijas ekrānā, avīzēs un portālos. Pats Kalvītis nejuta īsto brīdi, kad derētu paiet maliņā. Viņš nebija vainīgs, ka pasaulē izcēlusies finanšu krīze, pie viņa valdīšanas makroekonomiskie cipari bija kāpuši un sociālais budžets sasniedzis fantastiski prāvu uzkrājumu apjomu. Publikas netīksmei pret Kalvīti nebija racionāla pamata, tās bija emocijas. Savas neizdarības un muļķības izraisītajās ķibelēs ļaudis vainoja valdību un Kalvīti. Taču emocijām arī ir nozīme.

Tagad kaut kas līdzīgs atkārtojas ar Āboltiņu. Tiesa, ne kā premjere, taču kā Saeimas spīkere un partijas līdere viņa ir paguvusi pārmērīgi gozēties priekšplānā. Viena no šaušalīgākajām kļūdām ir neveiksmīgā ūjināšana pie Saeimas nama, ejot garām pensionāru piketam. Nu atgadījās tā, ka politiķei paspruka «ūūū» un to nofilmēja televīzijas operators. Āboltiņa pēcāk saprata, ko ievārījusi, un atvainojās, taču ar to publisko attiecību avāriju vairs nevar padarīt par nebijušu. Ūjināšanu publika uztvēra dziļi simboliski – kā politiķes attieksmi pret grūtdieņiem. Tā vietā, lai ietu pie tautas un uzklausītu sāpi, viņa izmēda protestētājus un aizsteidzas frizēties un manikīrēties.

Tas ir ļoti žēl, jo Āboltiņa ir spējīga darbā, varētu būt premjere, taču pati savu tēlu ir tik ļoti iebojājusi, ka ātri to saremontēt nevar, un tur nepietiek ar patētisku patriotisma retoriku partijas kongresa runā.

Bet nu Vienotība nevēlas redzēt acīm redzamo. Aiz kulisēm notiek spiediena, solīšanas un šantāžas darbs ar Nacionālo apvienību. Joprojām tiek cerēts, ka Nacionālā apvienība varētu mainīt viedokli un kaut kā tomēr iet valdībā, kuru vada Āboltiņa. Notiek demonstratīva ostīšanās ar Reģionu apvienības un No sirds Latvijai politiķiem, kas ir kā mājiens ar mietu – sak, ja nacionāļi nenāks, bez viņiem var iztikt. Nu un tādā garā. Kas no tā var iznākt? Droši vien, ka nekas labs.